LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAanilīn-aceton-benzol-fosfāt-nitrogenētajās smadzenēs.– Kam ir, kur aizbraukt, tas aizbrauc, kam nav, tas paliek tepat.– Un nomirst?Atbildes vietā Vlads tikai paraustīs plecus un iekārtos mani pilsētas viesnīcā [..].”Savukārt Rietumi analizētajā materiālā lielākoties tiek asociēti ar personāžu pozitīvo pieredzi.Kā savā grāmatā, kas veltīta pēdējās padomju paaudzes (dzimuši 50. gadu otrajā pusē un 60.gados) izpētei, raksta krievu antropologs Aleksejs Jurčaks (Алексей Юрчак), Rietumi pēdējaipaaudzei bija metafora visam nepadomiskajam jeb citurienei; patiesībā drīzāk varēja runāt pariztēlotiem, nevis reāliem Rietumiem, jo tie nebija dislocējami kādā konkrētā vietā:“Rietumi (zapad) bija [citurienes] arhetipiskā manifestācija. Tie tika producēti lokāliun eksistēja tikai tajā brīdī, kad reālie Rietumi nebija sastopami. [..] Divas [Rietumuun Padomju] nozīmveidojošās sistēmas neatradās pretnostatījumā, tās patiesībābija savstarpēji formējošas. Bez autoritārās retorikas hegemonijas Iztēlotie Rietumineeksistētu, un otrādi – bez šādām šķietamām pasaulēm netiktu reproducēts hipernormalizētaisautoritatīvais diskurss” (Yurchak, 2006, 159, 204).Šī ir ļoti svarīga socioloģiska atziņa, kas ļauj dziļāk izprast Rietumu jēgu padomju laikureprezentējošajos naratīvos. Saskaņā ar A. Jurčaka pieņēmumu Rietumu zīmes un rietumnieciskaisdzīvesveids padomju cilvēkiem palīdzēja deteritorializēties, vienlaikus tiem atrodoties unneatrodoties padomju autoritatīvā diskursa varā. 7 Te gan jāuzsver, ka vairāku analizēto romānupersonāži Rietumus priekšstata nevis kā līdzekli, lai pielāgotos vai apietu (sic! nevis bēgtu unpretotos) visuresošo padomju ideoloģiju, bet, lai Rietumus ielogotu kā savu dziļāko vēlmjuobjektu. Jo īpaši spilgti šis motīvs redzams G. Repšes romānos.“Es nekad nebūšu padomju cilvēks. Aizrakstīju mammas draudzenei uz Stokholmu un lūdzu,lai viņa izdomā, kā mani izdabūt laukā, brīvajā pasaulē,” – raksta Rugetta (Repše, 2002, 113).Savukārt amatieru rokgrupas “Spaļi” līderis Jozefs (“Čeka, bumba un rokenrols”), kas kāpadomju karavīrs iet bojā Afganistānas karā, kopā ar draudzeni sapņo par stereotipisku dzīviRietumos:“Vispirms mēs aizbrauksim uz Losu, pēc tam uz Ņujorku, Čikāgu, Sanfrancisko, vainav vienalga, – viņš mirdzošām acīm klāstīja. – Es ierakstīšu plati, kļūšu slavens, esbūšu miljonārs. Mēs apprecēsimies, mums būs māja okeāna krastā un mašīna. Lielaamerikāņu mašīna” (Bankovskis, 2002, 63).Rietumu idealizācijai dažkārt seko arī pretreakcija – režīma sankcijas. Romānā “Vara rati”sausā un lietišķā stilā (PSRS Augstākās Tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas nolēmuma teksts)tiek aprakstīts vēstījuma noslēgumu tuvinošs notikums, kurā Rozes draudzenes Helēnas brālinotiesā uz diviem gadiem par cenšanos nelegāli nokļūt kapitālistiskajās valstīs (Repše, 2006,154–157). Tāpat Eva Kallass (“Čeka, bumba un rokenrols”) kļūst par šādu sankciju upuri, jo,pašai nezinot, ir tikusies un runājusi ar Rietumu spiegu Jorenu. Tādējādi Rietumi vienlaikusir gan svarīgs elements personāžu izdzīvošanas un adaptācijas stratēģijās, gan arī indivīda unrežīma cīņas lauks.Viņpus šīm no ģeogrāfiskās vietas izrietošajām epizodēm, kas ļauj kopskatā aptvert pagātnesrekonstruēšanas stratēģijas, naratīvos sastopamā sociālā telpa sniedz bagātīgu un detalizējošupadomju perioda reprezentāciju.Skola ir viena no šādām epizodēm, kurai ierādīta svarīga loma Gundegas Repšes darbos, it194