LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKATas notika vispirms – un daudzi to vēl uztvēra ar neuzticīgu izbrīnu – 1987. gada oktobrīNionā Ženēvas ezera krastā. Morics de Hadelns, toreizējais Berlīnes kinofestivāla direktors unit sevišķi viņa kundze Ērika, kas toreiz vadīja Nionas starptautisko dokumentālo filmu festivālu,ķērās pie manas idejas izveidot baltiešu dokumentālo filmu retrospektīvu laikā, kad Maskavas“Госкино” likteņlēmēji piekrita līdz tam neiedomājamas akcijas īstenošanai: mums atļāva trijatābez Maskavas pavadoņiem braukt uz Tallinu, Viļņu un arī... uz Rīgu, lai tur skatītos filmas, parkurām Rietumos gan kaut kas bija dzirdēts, taču gandrīz neviena no tām nebija redzēta, un bezviņu uzraudzības risinātu atklātas sarunas. Noinas un pusgadu vēlāk “Berlinālē” demonstrētajairetrospektīvai es 1987. gadā sastādīju plašu katalogu uzreiz trijās – franču, vācu un angļu –valodās “Dokumentālais kino Baltijas padomju republikās”, kurā bija ievietota arī intervija arĀbramu par Podnieka filmas koncepciju. Uz manu jautājumu, vai Latvijā dokumentālās filmastiek veidotas kā “īstenības spogulis” un reizē kā “īstenības pārveidošanas faktors”, Ābrams manatbildēja:“Par spoguli” šeit nevar būt ne runas. Mēs filmējam to, kas mūs nodarbina, par komēs gribam kaut ko saprast. Dokumentālais kino uzdod jautājumus dzīves īstenībai,mēģina to saprast un dalīties par to ar citiem. Dokumentālā kino funkcija ir uzdotjautājumus, aktivizēt sabiedrisko domu. Atbildes uz jautājumiem, kas viņu nodarbina,skatītājam, cilvēkam ir jāatrod pašam.”Tas man atgādina slaveno frāzi “Ej, skatītāj, meklē sev savu risinājumu pats!”. To formulējaBertolts Brehts savā kvazidokumentālajā filmā “Kuhle Wampe” vai “Kam pieder pasaule”,kuru Maskavas ideoloģiskie birokrāti 1932. gada maijā jau tāpēc vien uzņēma tik negatīvi, katajā apgalvots, ka “kailā īstenība ir revolūcijas labā dievība”. Tas neizskaistināti autentiskaisīstenības attēlojums, kas atsedz visus tās skandālus un tādējādi motivē tās pārveidošanu. Tātadtieši to, ko Staļina ideologi gribēja nepieļaut arī ar pseidodokumentālo “īstenības”inscenējumupalīdzību. Podnieka “Vai viegli būt jaunam” ietekme 1986. gadā savā veidā apstiprināja Brehtaun viņa domubiedru, 20. gadu beigās no darbības kino izspiesto kreiso avangardistisko faktogrāfutaisnību.Ābrams ir eiropietis un kosmopolīts sui generis. Mēs esam tikušies dažādās zemēs un pilsētās:Rīgā un Jūrmalā, Nionā un Berlīnē, Maskavā un Leipcigā. Īpaši neaizmirstamas ir tikšanāsŠtutgartē un Visbādenē.1995. gada pavasarī, tātad jau pēc Vācijas atkalapvienošanās, pēc Štutgartes “Dokumentālākino nama/Eiropas mediju centra” lūguma es sagatavoju simpoziju par “reālā sociālisma” dokumentālākino vēstures jautājumiem, kam bija pirmām kārtām jākoriģē “rietumnieku” aizspriedumipar to, ka tā varētu būt tikai primitīvas valsts pasūtītas produkcijas vēsture. Kopš 1976. gadaatlasot dokumentālās filmas Oberhauzenas festivālam (vēlāk arī festivāliem Nionā un Berlīnē),es vai visās “reālā sociālisma” zemēs arvien sastapos ar režisoriem, kas ar apbrīnojamu radošuizdomu un asprātību prata apiet oficiālās normas, veidot “ceļus no meliem uz patiesību” (kāsaucās 1968. gadā Prāgā publicētā Antonina Navratila sociālistisko valstu dokumentālā kinovēsture). Tieši to uzsvēra jau simpozija un arī simpozijam veltītās, Konstances universitātesizdevniecībā (UVK) 1999. gadā izdotās grāmatas nosaukums “Dumpīgā kamera. Par citu realitātiCentrāl- un Austrumeiropas dokumentālajā kino” (“Die subversive Kamera. Zur anderenRealitaet in mittel- und osteuropaeischen Dokumentarfilmen“). Īstenot šo ieceri, protams, varējatikai kopā ar attiecīgo valstu dokumentālistiem, kino kritiķiem un vēsturniekiem. Citu vidū bijaatbraukuši slavenais režisors un teorētiķis no Armēnijas Artavazds Pelešjans, Aleksandra Tarkovskakonsekventais neatkarīgais skolnieks Aleksandrs Sokurovs, lielais slovāku etnoloģiskākino režisors un teorētiķis Martins Slivka un arī tagad vēl jebkuru pielāgošanos anarhistiskinoliedzošais lieliskais serbu dokumentālists Želimirs Žilniks. Bet laimīgā kārtā arī Ābrams, kas208