LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAMarija KrilovaLinčopingas Universitātes pētījumu programma Valoda un kultūra Eiropā, doktorante (Zviedrija)“ĀBOLS UPĒ” – PASKAIDROJUMS FILMAIFilma “Ābols upē” (1974) ir iekļauta Latvijas kultūras kanona kino jomā. Filmas vērtējums nav viennozīmīgs– tā neiekļaujas ierastos kino klasifikācijas un žanru rāmjos. Filma “Ābols upē” apvieno dokumentālo un aktierukinematogrāfijas tehniku, patiesuma sniegumu un attiecīgi pieprasa īpašu uztveres modalitāti. Diskusijas, kas veltītasšai filmai Rīgas kinostudijas Mākslas padomē, presē, pēc filmas iznākšanas un plašs apcerējums pamatdarbā“Padomju Latvijas kinomāksla” veicināja filmas uztveri tās radīšanas kontekstā, iedvesmojot refleksiju par Latvijaskino. Šajā rakstā tiek apcerētas un paskaidrotas šīs daudzās balsis, kas kopumā maina filmas “Ābols upē” uztveri.Atslēgvārdi: dokumentālais kino, mākslas filma, filmas recenzijas, septiņdesmitie, PSRS.Šis raksts ir veltīts diskusijas par Rīgas kinostudijas mākslas filmu “Ābols upē” (1974) 1 rekonstrukcijaiun analīzei. Sākumā tiek apskatītas mūsdienu atsauces par filmu. Līdz ar filmasiekļaušanu Latvijas kultūras kanonā filma “Ābols upē” atkal parādījās kultūras aktualitāšu slānī,tā ir skatāma interneta publiskajās bibliotēkās Latvijā 2 , tā atkal bija redzama kinoekrānā 3 . Kāraksta Dita Rietuma, viena no kino kanona radītājām, filma “Ābols upē” ir unikāls latviešu kinomēģinājums sintezēt dokumentālo un aktierfilmu principus 4 , un tas, acīmredzot, arī kļuva pariemeslu filmas iekļaušanai kanonā. “Laikā, kad tapa “Ābols upē”, pasaules kino terminoloģijāvēl nebija radīts jēdziens mockumentary – tātad “viltus dokumentālā” filma, kurā šķietami dokumentālārealitāte tiek radīta, izmantojot spēlfilmas un inscenējuma paņēmienus. Šis jēdziensprecīzi atbilst filmas “Ābols upē” mākslinieciskajai nosacītībai.”D. Rietuma apraksta filmas elementus – aizkadra balsi un vēlāk piefilmētās 6 epizodes araktieriem – kā trauslāko posmu. Šķiet, ka šajā sakarā filmu varētu nepieskaitīt kultūras kanonaizlasei, bet vienlaikus filmā tiek izmantota rokas kamera, parādās sulīgais attēla gleznieciskumsun poētiskais 1970. gadu sākuma Zaķusalas un Rīgas tēls. Šo elementu vērtība kopumā pārvarfilmas vājākos momentus. Balstoties uz Ditas Rietumas aprakstu, var secināt, ka filmas stilistikalīdzās idejas novitātei nodrošina filmai “Ābols upē” vietu kultūras kanona sarakstā.Arī mūsdienu skatītāju viedokli ir ietekmējusi filmas priekšvēsture un tās iekļaušana kinokanonā. Atzīmējot to, ka filma ir pionieris mūsdienās populārajā žanrā, laikraksta “Diena” lasītājsRoberts Klimovičs raksta avīzes izveidotajā portālā: “[..] filmas skanējums izdevies īpašiīsts un reāls, radot sajūtu, ka esam atgriezušies 30 gadu senā pagātnē un ar katru šūnu izjūtammūsdienās pazudušo upju tramvajiņa tarkšķa un lēto krievu cigarešu, vērpjamā ratiņa un jaunobetona džungļu pāļu dunoņas, Daugavā ķerto vimbu pirmsnāves klāja dejas un sauso tualešusmārda radīto noskaņu.” 7 Šajā recenzijā var atklāti izlasīt to, kas profesionālajās publikācijās irtikai nojaušams, tas ir – nostalģija. Iespējams, ka nostalģija ir īstais iemesls tik augstajam filmasvērtējumam. Filmas dokumentalitāte pārklāj visu filmā un ap to notiekošo ar patiesības segu.Aizgājušais, kas parādās filmā, šķiet īsts kā atmiņa. Filma ir jāsaglabā kā saikne ar to, kā vairs nav.Viens no “pirms kanona” apcerējumiem par šo filmu ir atrodams Gunas Zeltiņas grāmatā paraktieri Ivaru Kalniņu. Guna Zeltiņa iesāk aktiera kino karjeras aprakstu ar “Ābolu upē”, kautarī tā nav pirmā filma, kurā skatītāji ieraudzīja Kalniņu. 8 Filma, kas tika iesākta 1971. gadā, iriznākusi uz Latvijas ekrāniem tikai 1975. gadā. Aprakstot darbu pie filmas, G. Zeltiņa ne tikaiveltījusi uzmanību Ivara Kalniņa un viņa partneres Akvelīnas Līvmanes lomai filmas veidošanā,bet arī atklājusi režisora Aivara Freimaņa nodomus. G. Zeltiņa raksta, ka “savdabīga kinoeksperimenta” tapšanā “režisors pieaicināja tolaik skatītājiem vēl nepazīstamus Tautas kinoak-118