LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAtālā kino simpoziju – un nupat nosvinēja jau trīsdesmit gadu jubileju. Tomēr pats interesantākaisir tas, ka, sekojot tradīcijām, visus šos gadus ievadreferātus joprojām lasa Ābrams Kleckins. Katrāno šiem simpozijiem ir kāds labs domu grauds, bet Latvijas dokumentālā kino domas attīstībai patssvarīgākais bija pirmais Ābrama referāts ““Rīgas skola” un dokumentālā kino attīstības problēmas”,kurā tika piedāvāta tolaik vēl neierasta pieeja dokumentālajam kinematogrāfam – nevis kā “hronikai”jeb “publicistikai”, bet kā patstāvīgam mākslas veidam.Apzināties sevi mākslā – tas pavēra dokumentālistiem milzīgas un vēl toreiz maz apgūtas iespējas,it sevišķi, ņemot vērā tos sociāli politiskos apstākļus, kuros bija jāstrādā latviešu dokumentālistiem,un tās kultūras tradīcijas, kurām viņi jutās piederīgi. Caur šiem simpozijiem trīsdesmit gadu garumāesam ieguvuši daudz draugu un paziņu Eiropā. Lai būtu formā, lai varētu piedalīties Eiropas dokumentālistuapritē, Ābramam jālasa lekcijas, jāpiedalās semināros, jāvada latviešu dokumentālā kinosarīkojumi, jāpiedalās režisoru radošajos vakaros daudzās valstīs.Un to visu viņš kaut kā paspēj paveikt. Aiz kadra paliek neatbildēti jautājumi: Ko tas viņam prasa?No kā viņam jāatsakās, lai visu to paspētu? Atbildi uz šiem un citiem jautājumiem droši varētusaņemt tikai no Ābrama iejūtīgas dzīvesbiedres, Fainas, bez kuras izpratnes un stabila atbalsta šīsieceres nevarētu realizēties.No tiem laikiem atceros kādu kārtējo pasākumu Vācijā. Varu teikt, ka atrasties nezināmas auditorijaspriekšā kopā ar Ābramu bija interesanti, droši un stabili, sevišķi Augsburgas festivālos, kur bijalielas studentu auditorijas. Ābrams prata asprātīgi vāciski papildināt pārtulkotos mūsu tekstus. Šiepapildinājumi piešķīra notiekošajam nepiespiestu un brīvu atmosfēru. Te varēja redzēt viņa uzkrātoLatvijas Universitātes mācībspēka pieredzi. Tādas brīnišķīgas tikšanās paliek atmiņā ne tikai mumspašiem, bet arī klausītājiem, kuri pēc festivāla izklīst pa visu pasauli. Ārzemju auditorijai Ābramspaliek prātā kā izturēts, komunikabls, tolerants kino teorētiķis.Izsakoties par autoru darbiem vai komentējot tos, Ābrams mēdz būt ļoti taktisks, viņš nevienunekad neaizvaino, jo domā par formulējumiem, kuros gan viss tāpat tiek pateikts, bet citā formā unpar to neviens neapvainojas.Laika gaitā daudzi nav pamanījuši, ka šad un tad Ābrams ir redzams filmu titros. Tā, kārtējo reiziskatoties filmu “Vai viegli būt jaunam?” (režisors Juris Podnieks) un izlasot titros, ka scenārists irĀbrams Kleckins, aizdomājos par to, ka pēc zināma laika it kā nojūk robežas starp kino praktiķiemun teorētiķiem, paliek tikai kinematogrāfisti. Kā kinematogrāfistu Ābramu labprāt katrs redzētusavā komandā.Vēlreiz atskatoties vēsturē, tagad varam pamanīt, ka jauni cilvēki, kas sešdesmitajos gados devāsuz Rīgas kinostudijas dokumentālo sektoru, lai izteiktos, tādi atradās ne tikai tur. Viņi bija ienākušiarī presē, jo laikrakstā “Padomju Jaunatne” rakstošos nodarbināja tās pašas problēmas, ka mūs, kinocilvēkus. Tas “Rīgas poētiskās dokumentālistu skolas” fenomens droši vien ir plašāks par kino jomu,bet šīs sakarības vēl nav pētītas.Iespējams, Ābrams ātrāk saprata, ka mēs arī gados esam viena laikmeta paaudze, ka mums visiemkopīgas lietas jārisina, kaut gan toreiz kinostudijas vidē bieži vien viņš tika uztverts kā gados vecāks,pieredzējis, nopietns kritikas pārstāvis no malas, it kā no vecākās paaudzes. Tomēr mēs, praktiķi, toreizatradāmies nemitīgā kustībā un, topošo filmu problēmas risinot, par paaudzēm pārāk nespriedām.Domāju, ka Ābrams pats ir tās “Rīgas dokumentālistu skolas”, kuru viņš tik rūpīgi pētīja, sastāvdaļa.Tieši tāpēc viņš tik organiski iekļāvās dokumentālā kino procesos, tieši tāpēc Latvijasdokumentālā kino praktiskajai daļai tik dabīgi pievienojās teorētiskā daļa, kas deva kino pasauleiiespēju izprast un saprast kādu savdabīgu Latvijas kinematogrāfa iekšējā procesa posmu.Un laikam arī tamdēļ, jūtot iespēju izteikties caur dokumentālo kinematogrāfu, Ābrams pievienojāsšim aizraujošajam kino tapšanas procesam. Kā tagad atskatoties redzam – mums visiem kopātas ir izdevies!2008. gadā Rīgā205