LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAvēsturē nozīmīgu personu strēlniekus slavinoši izteikumi, neatstājot vietu šaubām par filmasideoloģisko pareizumu un lielo nozīmi. Ievaddaļā ietverta arī filmas veidošanas motivācija:“Ir 1981. gads. Šodien no revolūcijas trieciendivīzijas palikuši vairs tikai kādi 300vīri. [..]1980. gada Dziesmu svētku kopkorī dziedāja 12 latviešu strēlnieku. 12 no 16 000dziedātāju! [..]Tā ir dzīvā leģenda! [..]Mūsu paaudzes uzdevums ir uzklausīt līdz galam šo atlikušo cīnītāju likteņstāstus.Viņu garie mūži aizsākušies zem barona pātagas, ir piedzīvoti divi pasaules kari,izcīnīta Vispasaules revolūcija. Ir svarīgi ar ko šodien, mums blakus stāvot, viņiuzrunā mūs, to izzināt, ir šīs filmas pamatuzdevums.” 7Scenārijā arī norādīts, ka filmas veidotāji jau divus gadus pirms darba sākuma ir uzsākušimateriāla izpēti. Viņi ir tikušies ar Latvijā dzīvojošiem 146 strēlniekiem, ieskaņojuši fonogrammas96 stundu ilgumā, uzņēmuši daudzas fotogrāfijas un 1500 metru kinomateriāla. Tas bijistālredzīgi, jo daži no filmētajiem strēlniekiem filmas sagatavošanas un materiālu vākšanas laikājau aizgājuši mūžībā. Par gūto pieredzi A. Plaudis un J. Podnieks rakstīja:“Vecie strēlnieki stāstīja .. No sākuma ar neuzticību, bieži vispārējās frāzēs, kā grāmatāskatoties. Bet, pārliecinājušies par mūsu patieso interesi un nesteidzību, arviennopietnāk un sīkāk, savu “es” laužot un lokot likteņa līkločos.No paša sākuma. No barona smēdes, no ganu gaitām. Par tēvu, par 1905. gadu, parpirmajām cīņām ar nīstajiem vāciešiem. Par nodevību un bezjēdzību cara armijā, parpulkvedi Jukumu Vācieti un viņa adjutantu Lerhu. Nāve, bailes, naids, biedriskums,drosme – tas viss ietverts vienā vārdā – karš.Ļeņins, Maskavas Kremlis, Orla, Kromi, Ukrainas stepes, tīfs, bads, tūkstošiemkilometru līdz Čukotkai, līdz Melnajai jūrai un Čitai pie Ķīnas robežas. Tie nebijavienkārši stāsti par karu. Drīzāk tā bija jauna pasaules uzskata, jaunas idejas izraisītārevolūcija, ne pasaulē vispār, bet revolūcija katra cilvēka apziņā, domāšanā,darbībā.” 8Scenārija autori īpaši uzsvēra, ka filmas pamats ir “dzīvie strēlnieki”. Viņu stāstītais filmāpārtop par “vēsturiskās patiesības izziņas materiālu”. 9 Scenārijs paredzēja, ka filmu veidos četrasepizožu kopas: 1) “Riets” (Prologs); 2) “Karotāji” (Revolūcijas zobens); 3) “Strēlnieku balleDoles salā” (Kreiso eseru dumpja apspiešanas atceres diena 1981. gada 6. jūlijā); 4) “Strēlniekuzvaigznājs””. 10 Katram filmas tēlam un katrai ainai tika paredzēta dziļa (un arī idejiski pareiza)simboliskā slodze. Par filmas kopējo simbolu, kā norāda A. Plaudis un J. Podnieks, “būtu jāizvēlaszobenu ar sirdi roktura vietā: jo asāk cērt zobens, jo stingrāk rokā jāsatver sirds”. 11Scenārijs piedāvā arī konkrētu savu filmas simbolisko lasījumu, tādējādi scenārijā formāli (nefaktiski) izslēdzot to citādākas izpratnes pieļāvumu un iespējamo divdabību (vai daudzdabību).Piemēram, palielināmā lupa strēlnieka Krūzes rokā – “tēls saiknei starp šodienu un pagātni”,“sniegputeņa un vēja tēls – laika uzslāņojums bijušo cīņu vietu raksturojumā”, Elmārs TaurītisStaicelē – “optimisms kā strēlnieku raksturojuma kopzīme”, Pēteris Griško – “īsta kara, īstu baiļuun īstas drošsirdības analoģija ar bērnu spēli”, Otto Krievs slimnīcas gultā – “tēlains simbolsvecā strēlnieka gribas spēkam” utt. 12 Galvenā vieta filmā atvēlēta sarunām ar strēlniekiem, kurāsīpaša vieta spilgtiem, trāpīgiem un tipiskajā padomju vēstures diskursā neiederīgiem veco vīruizteicieniem. Piemēram, Elmāra Taurīša atziņa: “Tā karošana – tā tak bija viena jautra lieta.” 1394