LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAīpaši romānā “Alvas kliedziens” (2002), kura galvenā varone padsmitniece Rugetta turpina savustāstījumu arī romānā “Vara rati” (2006), vienīgi tajā viņu sauc Roze un viņa vairs nav skolniece,bet Mākslas akadēmijas studente. Arī citviet skola parādās kā padomju laikam raksturīga vieta,tomēr salīdzinājumā ar G. Repšes romāniem tas ir mazāk izteiksmīgi. 8Romānā “Alvas kliedziens” portretētā skolas vide aptver divējādas sociālo prakšu grupas.Pirmā ir skolēnu interakcijas prakses (strīdi, sāncensība, savstarpējo simpātiju izrādīšana), kurāspadomju laiku klātbūtne pārsvarā ir implicīta. Savukārt otra prakšu grupa sniedz eksplicītuskolas kā disciplinējošās iestādes raksturojumu, faktiski akcentējot atbilstību tolaik (70. gados)formulētajiem priekšrakstiem, ka“skolas disciplīna prasa no skolēniem pašaizliedzīgi pildīt uzdevumus, radoši izturētiespret darbu, apzinīgi veikt sabiedriskos pienākumus, stingri ievērot noteiktokārtību, rūpēties par kolektīva interesēm, par skolas un ģimenes godu” (Grigorjevs,1979, 7).Tieši padomju izglītības iestādē jebkura skolēna/studenta brīvdomība vai atšķiršanās tiekkvalificēta kā novirze no ideoloģiski pareizas rīcības. Piemēram, Rugettai jāsniedz paskaidrojumiskolotājām par daudzko: padomju iekārtas salīdzināšana ar frikadeļu zupu, melnās līnijasvilkšana zem apakšējās skropstas, sarkano zeķubikšu vai džinsu valkāšana, fizikas vai ķīmijasnosebošanu utt. Skolas iemiesotā disciplinējošā vara absurduma kalngalu sasniedz brīdī, kadRugetta savas nekonformistiskās un izaicinošās izturēšanās dēļ tiek ievietota psihoneiroloģiskajāslimnīcā. Tiesa dažkārt arī pašas Rugettas pārdomās skola “iekadrējas” kā ideoloģiskumaperēklis, kas liecina par personāža individuālo motīvu, nevis darbības vietas kā attieksmesdispozīcijas ietekmi. Tā, piemēram, Rugetta sev raksturīgajā impulsīvajā spītīgumā atsakāsmācīties krievu valodu:“Es to viņas [krievu valodas skolotājas Sokarevas] sieru valodu netaisos mācīties,labāk lai viņa, skolotā okupantu margarīnkrizdole, iemācās pareizi izrunāt manuvārdu. Rugetta viņai nesanāk, allažīt Rugaķ” (Repše, 2002, 25).Šajā citātā ir iekodēts vēl viens tēmu loks, kas veido daudz plašāku pieredzes epizodi, t. i.,etniskās attiecības starp latviešiem un krieviem. Analizētajā materiālā parādās gan gadījumi,kad krievi izsakās negatīvi par latviešiem (“Padomju Latvijas sieviete”), gan otrādi (“Kāpēc turaudāji?”). Etnicitātes tēma paralēli ar citām politiski jutīgām pagātnes epizodēm it kā nemanāmisajūdz kopā padomju sociālo realitāti ar politisko realitāti.Līdztekus skolai kā vēl viena individuālās brīvības un režīma konfrontācijas vieta ir armija.Psiholoģiski kolorīta padomju armijas konstrukcija parādās Andra Akmentiņa stāstā “Mājienuvalnis”. Stāsts veidojas no diviem atšķirīgiem “reģistriem” – viens ir galvenā personāža armijasvides uzjundītās refleksijas, bet otrs – no zaldāta neatkarīgā armijas sociālās telpas “pašrefleksija”,kuru caurauž dehumanizētais armijas reglaments, kas savu skarbo seju atklāj brīdī, kadarmijas daļā pazūd kāds karavīrs. Šī pazudušās jeb, precīzāk, dezertējušās personas rīcība kalpokā izmisuma pilna ģedovščinizētās padomju armijas metafora:“Kādu brīdi viņš [pazudušais zaldāts] vēl izjuta kaut ko līdzīgu cieņai pret sevi. Ārkārtīgiilgi viņam bija izdevies nosargāt daļu no mājas veltēm. Pat mirklī, kad visiemgaitenī vajadzēja izbērt mantu maisus, viņam kā taupīgam radījumam bija nejaušiaizķēries kāds neliels speķītis vai cita lauku radinieku dāvana [..], bet drīz vien speķītisbija aprīts, cukurs nosūkāts un šajā sarežģītajā sistēmā viņus nekas vairs nepasargāja”(Akmentiņš, 2000, 23).195