LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAnīgi pēc muzikālajām, nevis valodiskajām, sociālajām vai jebkādām citām ārpusmuzikālāmlikumsakarībām. Savukārt tas, kam komponists ir pakļauts un kas lielā mērā nosaka viņa darbarezultātu, ir formālie kompozīcijas un izpildījuma (harmonijas) likumi, kas pakārtoti estētikasmācībai (Ганслик, 1885, 167). Jāpiebilst, ka cilvēka smadzeņu reakcija uz septiņu nošu gammāpamatoto harmonijas likumu pārkāpšanu ir pierādīta arī neiroloģiskos pētījumos laboratorijasapstākļos (Koelsch, Schroger & Gunter, 2002, 39, 38–48).Tādējādi, īsumā rezumējot Hanslika tēzes, mūzikai nav nozīmes. Par nozīmes attiecībāmmūzikā, viņaprāt, nevar runāt, jo mūzikai nav objekta, ko tā apzīmē, tādēļ, ka starp komponistaiecerēto objektu (piemēram, kādu dabas parādību vai emocionālu reakciju) un tā reprezentācijumūzikā nav iespējams skaidri identificēt un pierādīt saikni.Tāpēc mūzikas saturs un nozīme, pēc Hanslika domām, ir jēdzieni, kas apskatāmi vienīgimuzikālās kategorijās (piemēram, toņi (zīmes) apzīmē skaņas augstumu un to secība (sintakse)konstruē melodiju), taču ne semiozes rakursā (Ганслик, 1885, 159). Hansliks norāda, ka nozīme,kas attiecas uz emociju sfēru un ir “tikai jūtama, bet nav atreferējama vārdiem” nav kvalificējamakā nozīme semiotiskā ziņā, jo tā nevar tikt pienācīgi fiksēta, lai gan tādas nozīmes mūzikā, viņaprāt,ir atrodamas. Hansliks uzver arī to, ka pastāv tādi mūzikas žanri, kas paredz eksplicītākukomponista nodomu (tēmu, naratīvu), un ir arī tādi, kas paredz tikai izpildītāja tehnisku treniņuvai improvizāciju, taču jebkurā gadījumā skaidri identificējamas cēloņsakarības starp komponistanodomu un klausītāja reakciju nav, tātad – nav iespējams identificēt arī zīmju un konceptuiedarbību (Ганслик, 1885, 159, 167–168). Savukārt tas, kas, viņaprāt, muzikālajā skaņdarbāspēj pārraidīt nozīmi, ir tam pievienotie nemuzikālie nesēji – dziesmu tekstos izmantotā dzeja,deja, operā arī tērpi un dekorācijas (Ганслик, 1885, 162–163).Rezumējot, Hansliks un arī citi mazāk pazīstami formālisma pieejas piekritēji uzsver, kamūzikai nav semiotisku instrumentu, lai apzīmētu ārpusmuzikālus objektus – tā vietā mūzikaiir spēcīgas iekšējās likumsakarības, kas zīmes ieslēdz harmonijas likumu robežās. Tomēr,manuprāt, būtisks šīs pieejas trūkums ir tas, ka tā faktiski aprobežojas ar indeksikālām zīmesattiecībām, kuru pamatā ir nepārprotami identificējama un pierādāma saikne starp objektu untā reprezentāciju. Savukārt ikoniskām un simboliskām zīmēm šādas saiknes nav, to reprezentācijasveids un saikne ar objektu mazākā vai lielākā mērā balstās uz konvenciju. Šādas zīmesir fleksiblākas reprezentācijas līdzekļu ziņā un tādējādi iespējamas arī medijos ar izteiksmeslīdzekļiem, kas ievērojami atšķiras no verbāliem formulējumiem.Par vienu no problemātiskākajiem aspektiem mūzikas semiotikā var uzskatīt daudzu formālismapieejas pārstāvju uzsvērto apstākli, ka mūziku ir iespējams baudīt bez nozīmju dekodēšanas,kamēr, piemēram, tekstam, kas tiek uztverts bez skaņas (lasot), šāda parādība ir iespējamadaudz mazākā mērā. Abi šie mehānismi – saprašanas un baudīšanas – mūzikā ir daudz lielākāmērā autonomi nekā tekstā (Tarasti, 2002, 16; Mayer, 1965, 256–257). Turklāt arī reakcijas, kouz vienu un to pašu mūziku producē dažādas auditorijas, mēdz būt ievērojami atšķirīgas, neretipat neprognozējamas. Taču pētnieki norāda, ka metaforiskā līmeni tās ir izteikti līdzīgākas,nekā tad, ja notiek zīmju dekodēšana denotatīvajā līmenī (Adorno, 2002, 271).Jāpiebilst, ka mūsdienu mūzikas semiotikas pētījumos muzikālā nozīme visbiežāk tiek saprastakā konotatīvā nozīme – tas ļauj pētniekiem izvairīties no formālistu pārmetumiem parmūzikas ierobežoto apzīmējošo kapacitāti.Tas, cik piesātināta ar nozīmēm mūzika būs klausītājiem, un kādas šīs nozīmes būs, atkarīgsne vien no viņu muzikālās kompetences un ekspektācijām, bet arī no uztveres akta kultūraskonteksta. Piemēram, Marseljēza klausītājam bez zināšanām par šī skaņdarba vēsturi un sociālolietojumu būs vienkārši skaņdarbs ar tam piemītošajām muzikālajām kvalitātēm, savukārtvēsturē kompetentam klausītājam – Lielās franču revolūcijas dziesma un mūsdienu FrancijasRepublikas valsts himna. Jāņem vērā arī tas, ka mūzikai piemīt lielas iespējas manipulēt ar178