LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAVispirms jāmin sociālā vide kā reprezentācijas kods. Filmas galvenā varone Ilze (I. Pole)dzīvo kādā ciematā, kurā valda nabadzība un depresija. Konstruējot šādu vidi, ir parādīta ganLatvijas pelēkā daba, gan sūrie ikdienas darbi, kurus jāpilda gan vīriešiem, gan sievietēm. ArīIlze kopā ar vīriešiem brauc zvejot, skalda malku. Šādā vienmuļā ikdienā gandrīz vai vienīgaisprieks ir mīcīties dubļos. Arī Ilzes uzvedība un ārējais izskats veido meitenes laucinieces tēlu:viņa lieto slengu, runā īsiem teikumiem, pat ar labāko draudzeni, šķiet, viņa vairāk klusē, nekāsarunājas. Kad Ilze izlemj pastāstīt savai draudzenei par savu sapni (kļūt par aktrisi), viņa darato ļoti neemocionāli.Šāda emocionālā noslēgtība vēl vairāk tiek uzsvērta, pretsnotatot Ilzi viņas Rīgas draudzeneiLindai (M. Melberga). Linda ļauj Ilzei kādu laiku padzīvot viņas Rīgas dzīvoklī, kamēr Ilze mēģina“kļūt par aktrisi”. Linda cenšas būt sievišķīga (vismaz mēģina ģērbties eleganti, guļ vannāar dvielī ietītiem matiem utt.). Tajā pašā laikā Lindai piemīt sarkasms un ironija, kas raksturoviņu kā cilvēku, kas zina, kā izdzīvot pilsētā (Rīga filmā tik tiešam tiek parādīta kā relatīvi liela,dinamiska pilsēta, kur bāros un kazino dzīve neapstājās arī naktī). Tāpēc Linda ar skepsi un tajāpašā laikā ļoti vienaldzīgi raugās uz Ilzes ieceri kļūt par aktrisi Rīgā (Lindas replika: “Forši, kāreizē mums viena aktrise arī pietrūkst”.). Lindas dzīvoklis Rīgas centrā ir, kaut arī visai pieticīgas,bet bohēmiskas dzīves paraugs: dzīvoklī nemitīgi kāds uzrodas un tikpat nemanāmi pazūd,jaunieši lieto alkoholu, pīpē ūdenspīpi. Šajā vidē Ilzei iejusties ir visai sarežģīti: tieši viņasneatbilstība apkārtējo cilvēku dzimtes gaidām rada vislielākos pārpratumus.Tā, piemērām, eksāmena laikā Ilze, dziedot dziesmu “Pūt, vējiņi!” neveikli rāpo pa grīdu uzceļiem un izpilda nesaprotamas ķermeņa kustības, tādējādi mēģinot neveikli attēlot sievietesciešanas, uzjautrinot ar šādu neadekvātu uzvedību eksaminācijas komisiju. Brīdī, kad komisijalūdz Ilzi nodemonstrēt, kā uzvedas iemīlējusies sieviete, viņa spēj vien bezkaislīgi noskūpstītvienu no eksaminācijas komisijas pārstāvjiem.Attiecībās ar draugu Ojāru (V. Piņķis) arī nav vietas emocijām. Šo attiecību konstrukcija nebalstāsuz attiecību verbālu noskaidrošanu vai emocionāliem pārmetumiem (izņemot ainu, kadOjārs mēģina saprast, kas uzdāvinājis Ilzei jaunus auskarus; bet arī šī epizode liecina par to, kašāds attiecību noskaidrošanas veids pārim nav tipisks). Gatavojoties braukt uz Rīgu, lai “savāktuIlzi”, Ojārs izspēlē iedomātu dialogu ar Ilzi un viņas “jaunajiem draugiem”. Komiskumu šīmimagināram dialogam piešķir tas, ka Ojāra iztēlē Ilzes jaunajiem draugiem piemīt tās maskulīnāsīpašības, kuru pietrūkst pašam Ojāram: viņi ir sieviešu iekarotāji un, visticamāk ir arī ne bezsnobisma atbildētu uz Ojāra replikām (par šādu konstrukciju, ko izveidojusi Ojāra fantāzija,iztēlojoties “pilsētniekus” liecina arī vārds “Leonards”, kādā Ojārs nosauc iztēloto Ilzes draugu.Ojāra pretpols – karikatūriski maskulīns rīdzinieks Arčibalds (A. Kaimiņš). Uzņēmīgs jaunietis,kas vizina meitenes ar mašīnu pa naksnīgo Rīgu, kā arī var palīdzēt ne tikai dabūt darbu,bet arī aizbraukt uz Īriju. Arčibalds reprezentē, no vienas puses, veiksmīgu jaunieti (attiecības arpretējo dzimumu viņam nerada problēmas, arī materiāli viņš ir veiksmīgs), no otras puses, viņatēlā izpaužas ironija par radikālo maskulinitāti – viņš ir gandrīz karikatūrisks tēls, jo uz kopējāfona izskatās pārāk veiksmīgs, pārāk laimīgs un ne pārāk gudrs, lai būtu patiešām veiksmīgs.Arī ārējais izskats ir kā karikatūra: viņš valkā jaku, kas ir līdzīga motociklista ekipējumam unpadara plecus platākus, akcentējot fizisko spēku.Attīstoties filmas sižetam, attiecības starp Ojāru un Ilzi pārvēršas par bezjēdzīgu spēli, kuras“uzdevums” ir vienaldzības demonstrēšana. Vienaldzība izpaužas velmē (vēlmes demonstrēšanā)aizbraukt. Gluži tāpat, kā Ilze ir aizbraukusi uz Rīgu, Ojārs paziņo, ka braukšot uz Īriju. Tad, kadIlze saprot, ka visticamāk, Ojārs tikai blefo, viņa pati sāk palīdzēt viņam aizbraukt. Šī spēle ilgstlīdz filmas beigām. Arī fināla ainā, kad Ilze, skrienot pa peļķēm, panāk aizbraucošu taksometru,kas ved Ojāru uz lidostu (režisors, apspēlējot līdzīgus sentimentālus finālus, it kā apsola romantiskasbeigas), vienīgā frāze, ko Ilze velta Ojāram, ir tikai rupjais: “Ej tu dirst, stulbais kretīns.”.140