LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAmediju kultivēta un tiražēta vērtība. Viena filmas epizode, kas lieliski demonstrē šo tēzi, ir aina,kurā Viktors intervē kādu tenisisti, kas turklāt ir avīzes valdes priekšsēdētāja meita. Intervijaslaikā sportiste apgalvo, ka ir “vienmēr dzīvojusi ar moto – visu, ko es gribu, es sasniegšu; galvenais– vienmēr izvirzīt augstāko mērķi un neapstāties pie sasniegtā”. Pēc tam, kad tenisiste sākkritizēt jauniešus, kas “izšķiež savu dzīvi klubos, lietojot narkotikas”, Viktors viņai liek saprast,ka viņas “uzvaras” ir tikai nejaušība un nekas vairāk, izraisot sportistes dusmas.Tādējādi var apgalvot, ka filmas autori ironizē ne tik daudz par pašu maskulinitāti, kā partādu maskulīno vērtību kā tieksmi uz panākumiem. Atteikšanās no šī kanona, konstruējot tādutēlu kā Viktors, ļauj autoriem nākt klajā ar citādas vīrišķības piedāvājumu, kas ir brīva no tamprasībām, ko parasti uzstāda tradicionālā maskulinitāte. Protams, tāda konstrukcija nav pieņemamasabiedrībai, uz ko filmas autori norāda ar vairākām epizodēm un pat atsevišķiem varoņiem.Jautājums – kas ir vainīgs Viktora nelaimēs, šajā filmā tiek formulēts citādi: kam būtu jāmainās– vīrietim vai sabiedrībai? Autori atbild – sabiedrībai. Par to liecina gan meitenes sportistespārāk klišejiskās (gandrīz vai karikatūriskās) atbildes uz Viktora jautājumiem jau aprakstītajāepizodē, gan ironija par otrā un trešā plāna personāžiem (piem., Viktora mamma, avīzes redaktorsMārtiņš), kas savā tieksmē pēc panākumiem un stabilitātes izskatās smieklīgi un nepievilcīgi.Turpinot polemiku par maskulinitāti, filma piedāvā vēl vienu tēlu – Ivetas draugu Jariku, kas irViktora pretpols, jo atbilst tradicionāliem priekšstatiem par vīrišķību: Jariks arī tirgo narkotikas,taču atšķirībā no Viktora, šis bizness viņam nes lielāku peļņu un stabilitāti. Taču šis tēls atkalnospēlē “par labu” Viktoram, jo savā vīrišķībā ir brutāls: viņa dzīvoklis atgādina citās filmāsredzētus krievu bandītu dzīvokļus ar pudeli pie gultas un noteikti arī prostitūtu. Interpretējot šotēlu, var apgalvot, ka filmas autoriem tas kļūst par vēl vienu argumentu tradicionālās maskulinitāteskritikai un ironijai par to.Šķiet, tikai vienā aspektā filma ir kritiska pret galvenā varoņa maskulinitātes konstrukciju.Varētu pat teikt, ka filmas autori pasmējušies par Viktora “vīrišķību”, liekot viņam “vilktiespakaļ” savai draudzenei, tā nostādot viņu pilnīgā atkarībā no sievietes, kas ir veiksmīgāka unneatkarīgāka par viņu. Šī atkarība ir tik stipra, ka neļauj viņam nedz racionāli domāt, nedz rīkoties.Ivetas tēls filmā no bezrūpīgas jaunietes, kas mēdz “pamēģināt” narkotikas, izaug līdzstudentei māksliniecei, kurai nakts brauciens līdz jūrai un drauga aizraušanās ar narkotikām vairsnešķiet romantiska. Filmas finālā Viktors, pat redzot, ka Ivetai vairs nav vajadzīgs, izdara visu,lai brauktu pie viņas uz Amsterdamu.NobeigumsAnalizēto filmu galvenajiem varoņiem ir viena kopīga īpašība – viņi visi meklē veidu, kāsadzīvot ar tam normām un gaidām, ko viņiem izvirza sabiedrība. Agrāk vai vēlāk viņi nonākpie idejas, ka labākais veids, kā atrisināt šo problēmu, ir pārstāt meklēt pašu veidu, kā sadzīvot.Līdz ar to, filmu varoņu tēls tiek konstruēts kā neveiksminieks. Turklāt šādi neveiksminieki uzpārējās sabiedrības fona izskatās visai pievilcīgi, ņemot vērā, ka “sabiedrība” bieži vien tiekreprezentēta ar tēliem, kas drīzāk atgādina parodiju par tradicionālo kanonisko maskulinitātivai femininitāti.Veidojot šādu dzimtes diskursu, filmu autoru attieksme pret šādu varoņu konstrukciju irkopumā ja ne pozitīva, tad visai lojāla: romantizējot šos tēlus un padarot viņus par varoņiem,autori it kā piedāvā sabiedrības postmoderno kritiku, kuras priekšplānā izvirzās cilvēku kā masukultūras upuru kritika. Tāpēc atkāpe no tradicionālo dzimtes stereotipu tiražēšanas filmu pirmāplāna tēlos ļauj autoriem veidot šādu provokatīvu diskursu, kad dzimtes lomas konstruēšanakalpo par instrumentu “normalitātes” kritikai.143