LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA“oпыт 1970-х – школа раздельной жизни общества и государства” (Сабуров, 2007, 2 (52)).Filma “Ābols upē” iemieso sevī šī laika izjutu divējādi. Pirmkārt, Maršala Makluēna tēzes“medijs ir ziņojums” izpratnē filma, apvienojot sevī dokumentālas un spēles filmas elementus,jau savā mediālā būtībā īsteno šo laiku raksturojošo sašķeltību. Nošķeltība realizējas plaisā starpdokumentālo, kur vizuālajam ir virsroka, un spēlēto, kur ir nepieciešami vārdi, lai paskaidrotuun aprakstītu to, kas notiek. Turklāt, turpinot šo medija/ziņojuma attiecību teorētisko paradigmu,aizkadra balss, kas pieder stāstītāja/autora figūrai, simbolizē varu par naratīvu. LPSR Nopelniembagātā mākslas darbinieka Borisa Podnieka izpildījumā šī balss, kas pieder oficiālai valstsvarai, kļūst par svešo filmas intīmajā naratīvajā slānī, kas līdzīgi ideoloģisko saukļu pretstatamikdienas runai, oponē filmas vizuālajam stāstījumam. Respektīvi, filmas ziņojums attiecīgi tieksaprasts kā ziņojums par divu atšķirīgu dimensiju paralēlu pastāvēšanu, un recenzijās spēles undokumentālo kadru analīze atbilstoši šimdalījumam tiek veikta atsevišķi. Manuprāt, ne tikaimedija līmenī, kur režisors, kas ieved aktierus reālajā dzīvē, un aizkadra stāstītāja balss iemiesovalsts lomu ikdienišķajā dzīvē, bet arī sižetiskajā līmenī, kur tilts pāri Daugavai izjauc ikdienuun tradīcijas Zaķusalā, parādās šī padomju dzīves nošķeltība. “Ābols upē” iemieso padomjudivdesmitā gadsimta septiņdesmito gadu Zeitgeist. Šī plaisa starp valsti un privāto dzīvi pagājušāgadsimta septiņdesmitajos gados nav tverama mūsdienu skatītājiem, bet tā ir redzama filmā, untikai informēts skatītājs, kam ir saprotama dokumentālā kino valoda, var to ieraudzīt.Distance laikā, gandrīz četrdesmit gadi šķir mūsdienu skatītāju no filmēšanas brīža, un vizuālapieredze, kas raksturo šodienas ikdienu, ļauj skatīt filmu “Ābols upē” ar to informēto skatienu,kas saredz filmā ne tikai interesantu kinoeksperimentu, bet dzīves patiesumu gan filmā, gandiskusijās par to, gan tās tapšanas vēsturē.Izmantotā literatūraBenjamins, V. (2005). Iluminācijas. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs.Matīsa, K. (2005). Vecās labās... Latviešu kinoklasikas 50 spožākas pērles. Rīga: Atēna.Riekstiņš, E. (red.). (1989). Padomju Latvijas kinomāksla. Rīga: Liesma.Zeltiņa, G. (2004). Ivars Kalniņš: vīrietis, kuru gaida? Rīga: Jumava.Izmantotie avotiБалтаусе О. (1975, 25.июн.). Микро- и макромир острова Закю. Советская молодежь.Freinberga, S. (1975, 12. jūl.). Romantiskais kā tēma. Literatūra un Māksla, 10.,12. lpp.Карасев, Л. (2007). 1970-е как переживание. Неприкосновенный запас, №2 (52). См. 2008, 27.авг.: http://magazines.russ.ru/nz/2007/2/ka19.htmlKleckins, Ā. (1975, 21. jūn.). Freimaņa “Ābols” un kinoteorija. Literatūra un Māksla, 11.–12. lpp.Кобрин, K. (2007). Тихая революция 1970-х. Интервью с Виктором Пивоваровым.. Неприкосновенныйзапас. №2 (52). См. 2008, 27.авг.: http://magazines.russ.ru/nz/2007/2/pi14-pr.htmlLejiņš, A. (1975. g. 21. jūn.). Par dokumentālu spēles filmu jeb Aivara Freimaņa kinozvaigznēm. Literatūra unMāksla, 11. lpp.Pujēna, S. Intervija ar komentāriem (Intervija ar Lailu Pakalniņu un Gintu Bērziņu) Sk. 2007, 18. dec.: http://www.media.lv/kv199806/980601/06.htm(Red.). (1975, 30.janv.). Ābols upē. (Intervija ar režisoru A. Freimani). Rīgas Balss.Rietuma, D. Ābols upē (1974). Sk. 2010, 8. okt.: http://kulturaskanons.lv/lv/1/10/109/Сабуров, Е. (2007). Альтернативная жизнь. Неприкосновенный запас,2(52). См. 2008, 27.авг.: http://magazines.russ.ru/nz/2007/2/sa6.htmlSavisko, M. (1975). Megafoni dokumentālistu mugursomās. Māksla, 3, 46. lpp.132