LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAbisi, viņa izdzen vīriešus no pirts un liek kailiem iet pa mežu. Šī epizode demonstrē arī skeptiskiironisko attieksmi pret maskulinitāti, jo vīriešu kailums atklāj lielākoties nepievilcīgus, fiziskivājus ķermeņus. Kad Augusts nokrīt zemē, viņa ar bises stobru pieskaras viņa dzimumorgāniem.Šis tuvplānā uzņemtais kadrs kļūst par vīriešu pazemojuma un Rias uzvaras kulmināciju. Ria šajāepizodē līdzinās kareivīgai sievietei valkīrai (šādu interpretāciju uzvedina tas, ka neilgi pirmsaprakstītās epizodes filmā skan R. Vāgnera operas “Valkīras” uvertīras fragments). 1Rias attiecības ar Augustu ir vēl viens filmas sižeta aspekts, kas palīdz virzīt uz priekšu visasizmaiņas, kas filmā notiek ar Riu. Augusts ir latviešu uzņēmējs, kas dzīvo Austrijā. SākumāRiai viņš ir tikai viens no tiem medniekiem, kas simbolizē nežēlību un naudas uzvaru par jūtām.Taču attīstoties sižetam, Ria par galveno upuri izvēlas Augustu, jo atšķirībā no pārējiemmedniekiem, viņa redz Augustā seksuāli pievilcīgu objektu. Līdz ar to mēģinājums satuvinātiesar Augustu var tikt skaidrots kā viņas mēģinājums izjaukt šī vīrieša emocionālo stabilitāti kāvienu no svarīgākajiem maskulinitātes kanoniem. Tas, ka Augusts noraida Riu, kļūst par motivācijuRias galvenajam lēmumam: filmas finālā viņa pati nošauj briežus, noslēdzot savu ceļuno maiguma līdz nežēlībai.Rias attiecības ar māti Aiju ir apliecinājums, ka brieži filmā simbolizē šīs divas sievietesun viņu attiecības ar pasauli: mežonīgums, totāla distancēšanās, bailes no pārējiem cilvēkiemraksturo gan Aiju, gan Riu. Arī vīrieši šajā filmā vairākkārt uzsver Rias līdzību ar viņas māti. Jamednieki šajā lauku mājā ir ieradušies pēc briežiem, tad Augusts ir ieradies pēc Aijas (pirms Aijaapprecēja Alfu, viņai bija attiecības ar Augustu). Ja Ria pret maskulīno pasauli cīnās ar bisi, tadAija to dara ar klusējot, jo klusēšana ļauj viņai nepiedalīties spēlē, palikt ārpus tās. Pierādījumstam, ka šāda pretošanās metode viņai palīdz izcīnīt savu uzvaru (Augusts joprojām mīl viņu)un zināmu neatkarības pakāpi, ir kāds mēms kadrs: Aija stāv priekšplānā, abi vīrieši stāv aizviņas. Fokusā mēs redzam tikai Aiju, kuras sejā tūlīt parādīsies smaids. Šo vēstījumu kā uzvarasapliecinājumu un nepakļaušanos maskulīnai pasaules kārtībai palīdz interpretēt nākamais kadrs,kas iesāk īso epizodi: kāda gados veca sieviete silē mazgā vīrieti.Taču filmā ir viens centrālais notikums, kas faktiski nosaka varoņu rīcības motivācijas unsižeta attīstību. Būtiski, ka šis notikums hronoloģiski atrodas ārpus filmas sižeta, jo noticis vairākusgadus, pirms mednieki ierodas lauku mājā. Proti, autoavārija, kuru izraisīja Augusts, kadkopā ar Alfu un Aiju brauca vienā mašīnā. Dažas minūtes pēc avārijas Aija dzemdēja Riu. Filmasvaroņi savās atmiņās bieži atgriežas pie šī notikuma, jo tas nenoliedzami kļuvis par kulminācijusarežģītajās šo trīs cilvēku attiecībās. (Filmas gaitā tiek noskaidrots, ka Rias tēvs ir nevis Alfs,bet Augusts). Šis notikums skaidro Alfa un Augusta attiecības, kuras var analizēt kā divu vīriešusacensības. Katrs tiecas pēc panākumiem, pat ja katram panākumu definīcija ir atšķirīga, unjoprojām sacenšas par Aiju. Ņemot vērā to, ka visi uzskata Aiju par garīgi slimu, šī abu vīriešukonkurence ir nevis par pašu sievieti, bet viena uzvara pār otru. Arī filma beidzas ar simboliskusieviešu uzvaru pār vīriešiem: atstājot vīriešus ar neatrisinātām problēmām, režisors parāda, kasievietes, adaptējoties maskulīnajā pasaules kārtībā un pārņemot maskulinitātes normas, varuzvarēt. Taču ironija slēpjas tajā, ka šī uzvara var tikt uzskatīta par tādu, tikai raugoties caurmaskulinitātes prizmu.“Monotonija”: sieviete, kuru negaidaFilma “Monotonija” (rež. J. Poškus, 2007) ir analīzes vērta no dzimtes perspektīvas, galvenokārtjau tāpēc, ka filmas galvenās varones neatbilstība femininitātes kanoniem tiek uzsvērtaar to, ka viņa reprezentē nevis tradicionālo sievieti, bet lauku meiteni. Režisors ir strādājis arvairākiem kodiem, lai šāda atšķirība būtu skaidra un iekļautos filmas kontekstā.139