LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAminēts Anatolijs Agranovskis, kā arī joprojām strādājošs žurnālistikas pasniedzējs, kas mācījisžurnālistus padomju laikā). Žurnālisti un redaktori, kuri mācījušies padomju gados, pauž bažaspar mūsdienās iegūtās izglītības kvalitāti. Reāli eksistējošā redakciju darbinieku struktūra liekdomāt, ka Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) profesionāli izglītotie absolventine visi paši grib, ne arī visus labprāt pieņem strādāt krievu valodas medijos. Iespējams, kate savu lomu spēlē arī no padomju laikiem mantotā vispārējā negatīvā attieksme pret visu, kasnāk no Rietumiem (negatīva attieksme pret latviešu žurnālistu pārņemto un SZF mācīto Rietumutradīciju dalīt faktus un ziņas no komentāriem un viedokļiem).Nostalģija pēc padomju laikiem izskan arī kāda žurnālista aizsāktajā stāstījumā, kur tiekpausts sarūgtinājums par to, ka agrākie labie paziņas, kas pārstāv latviešu kultūras un mākslasaprindas, nevēlas ar viņu runāt kā ierasts – krieviski, tātad vērojama vēlme saglabāt līdzšinējāsprivilēģijas un asimetriskumu valodu lietojumā. To apliecina arī VS pārstāvja izteikums, kapēdējo sešu gadu laikā viņam ne reizi nav nācies runāt latviski.Jāuzsver, ka valodu lietojums, izglītības reforma, valodu prasme un izvēle sarunā kā varasattiecību izpausme ir svarīgi, bieži vien pašu žurnālistu iniciēti toposi (tēmas) intervēto žurnālistudiskursā. Latviešu žurnālisti uzsvēruši neizpratni, kā var strādāt šajā profesijā Latvijas vidē,gandrīz nemaz nepārzinot latviešu valodu (LA); attieksme pret izglītības reformu, kas mainavalodas lietojumu skolās, ir ļoti atšķirīga – no visumā pozitīvas (kritizējot reformas realizācijasveidu un vājo komunikāciju ar sabiedrību) līdz negatīvai, akcentējot, ka tās iznākums ir latviešudiskriminācija darba tirgū. Krievu žurnālistu attieksme pret reformu ir vienoti negatīva. Atšķirīgsir reālais latviešu vai krievu valodas lietojums un izvēle interviju laikā: brīvs latviešu valodaslietojums vai šīs valodas principiāla izvēle par spīti grūtībām precīzi paust domu, kopīga vienošanāspar abu valodu lietojumu, demonstratīva pāreja uz krievu valodu, kaut latviešu valodagrūtības nesagādā un respondents ir jaunās paaudzes pārstāvis, kas izglītojies mūsdienās, “patspar sevi saprotams” krievu valodas lietojums. Tas labi ilustrē situāciju, ka 15 gadus pēc neatkarībasatgūšanas valoda Latvijā ir varas, identitātes un starpkultūru komunikācijas jutīgs jautājums.1998. gada pētījuma rezultāti parādīja sakarību, ka padomju paaudzes žurnālisti biežāk uzrādījalatviešu valodas nepārzināšanu un valodas neprasme korelēja ar tām atbildēm, kas likasecināt, ka šie žurnālisti lielā mērā dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, runā tikai ar krievu informācijasavotiem un ir vairāk nostalģiski pēc padomju laika, nepieņemot neatkarības atgūšanaspolitiskās sekas.2006. gada aptaujā šāda sakarība tik tieši nav vērojama – laba latviešu valodas prasme bieživien ir tieši tiem respondentiem, kuri formulē savu lomu kā politiska cīnītāja misiju, aizstāvotkrievu kopienas intereses Latvijā, kuri atzīst žurnālista un politiķa lomu savienošanu un kuripieder pie jaunās, nevis aizejošās paaudzes.Arī izteikumi par žurnālistu identitātēm (lokālā identitāte par šauru, impēriskās identitātes pamatojums),strīdīgo vēstures notikumu reprezentācijas apspriešanas diskursi (leģionāri, 9. maijs,pilsonība) rāda, ka paši žurnālisti reprezentē pretrunas un problēmas, kuras sabiedrībā kopumāun viņu preses izdevumu auditorijās eksistē un kuras sakņojas pagātnes notikumos, mītos unideoloģijās.Kopīgās vērtībasŽurnālistu intervijas reprezentē arī kopīgus diskursus. Dažādu redakciju pārstāvju vairākumsatzīst, ka žurnālistika ir aktīva nodarbošanās, ka žurnālists nav pasīvs vai neitrāls atspoguļotājs,ka medijs ir sabiedrībā ietekmīgs spēks un ka tādam tam jābūt. Tika pieminēta medija kāsargsuņa loma, kā arī informēšanas funkcija un tās pārskatīšanas nepieciešamība konkurencē ar48