LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAIespējams, tāpēc ceturtajā filmas epizodē Teodors kļūst par mežsargu. Nomainot skaisto dzīvokliRīgas centrā pret mežu, viņš atkal kļūst nerunīgs. Šīs epizodes smaguma centrs ir saspēlestarp diviem vīriešiem – nerunīgo Teodoru un uzņēmēju Armandu, kuram Teodors mežā palīdznoķert pūci. Armands nav pieradis pie dabas un atrašanās purvā viņam rada lielu emocionālustresu. Visa epizode pārsvarā ir gaidīšana: lai noķertu pūci, vīriešiem ir ilgi jāgaida. Uz visiemArmanda jautājumiem Teodors atbild ar klusēšanu. Šo epizodi var uzskatīt par zināmu ironijupar Teodora pagātni, par balto apkaklīšu dzīves stilu ar orientāciju uz materiālām vērtībām, kaskādreiz bija raksturīga arī pašam Teodoram.Visas filmas garumā režisori izmanto vienu visām epizodēm kopīgu vizuālo simbolu – putnus.Šīs simbols ir visai komplicēts, lai interpretētu to viennozīmīgi. Par to liecina arī filmasnosaukuma “Vogelfrei” tulkojums/interpretācija, kas pēc filmas autoru sniegtās informācijasfilmas sākumā nozīmē gan “brīvs kā putns”, gan “no putniem brīvs” jeb “putniem nav atļauts”(citas līdzīgas nozīmes – ārpus likuma, ārpus sabiedrības). No vienas puses, putns varētu simbolizētdionīsisko stihiju kā radikālās/mežonīgās/neierobežotās maskulinitātes dimensiju. Tādāinterpretācijā šī stihija ir tas, pie kuras tiecas Teodors, atsakoties no ikdienišķā, tradicionālā,tādējādi paliekot ārpus sabiedrības. Taču, no otras puses, putns varētu simbolizēt arī femīnosākumu – sievišķību, kuru vīrietis cenšas pakļaut sev. Bērnībā Teodors spēlējoties ar bisi tēmēuz putnu, jaunībā skolas teātra izrādē viņš spēlē mednieku, kas noķer putnu (to spēlē meitene,kas viņam simpatizē).Arī attiecības ar sievietēm ir vēl viens aspekts, ko režisori akcentē visās četrās filmas epizodēs.Sākot ar bērnības un jaunības epizodēm, Teodors ir visai vēss attiecībās ar meitenēm. Bērnībasepizodē režisori konstruē situāciju: meitene, ar ko spēlējās Teodors, uzguļas viņam virsū: tuvplānāmazā Teodora acīs ir vienaldzība. Jaunībā un spēka gados Teodors ļoti ātri saprot, ka navinteresants/vajadzīgs sievietēm un saglabājot lepnumu (jeb maskulinitātes terminos – vīrišķību),viņš izvairās no šādām situācijām/attiecībām.Tāpēc var apgalvot, ka, no vienas puses, šī filma demonstrē to, kādas grūtības maskulinitāteskanoni uzliek vīriešiem, veidojot gan profesionālo, gan privāto dzīvi: kompromisu neiespējamība,nepieciešamība saglabāt emocionālo stabilitāti un neatzīšanās problēmu esamībā (tāpēctrešajā epizodē Teodoru vilina viņa mājkalpotāja, kas, kā viņam šķiet, zina par viņa dzīvi vairāknekā viņš pats) – ir sarežģīti izpildāmas prasības. Tajā pašā laikā maskulinitātes konstrukcijāslēpjas filmas ironija par to, cik šādi kanoni ir neadekvāti un kā tie liek cilvēkam ciest.“Amatieris”: neveiksminieka stāstsKo darīt vīrietim, ja viņš netiek līdzi maskulinitātei? Tā var formulēt jautājumu, uz kuru sniedzatbildi spēlfilma “Amatieris” (rež. J. Nords, 2008), ja vēlamies analizēt šo filmu no dzimtesperspektīvas. Pašu filmas nosaukumu – “Amatieris” – var interpretēt dažādi: taču “amatieris”šeit ir drīzāk nevis “iesācējs”, bet “nemākulis”, “neveiksminieks”. Filmas autoru ironija slēpjasarī tajā, ka šim “amatierim” (filmas galvenajam varonim) ir uzvarētāja vārds Viktors.Viktors (E. Samītis) studē žurnālistiku un piepelnās, tirgojot marihuānu. Viņa draudzeneIveta (K. Sundejeva) vēlas kļūt par mākslinieci un tāpēc gatavojas doties studēt uz Amsterdamu.Viktors, kurš vasarā ir atradis darbu kādas avīzes redakcijā, vēlas doties viņai līdzi. Lai nopelnītunaudu, viņš izlemj paplašināt savu nelegālo biznesu.Filmas sižets balstās uz jauniešu savstarpējām attiecībām, kas, attīstoties sižetam, kļūst arviensarežģītākas. Galvenais problēmu avots ir Viktora nespēja pielāgoties realitātei, kas pieprasa noviņa arvien lielākus panākumus – gan materiālus, gan garīgus. Nonākot šādā situācijā, Viktorsizvēlas gaidas ignorēt: viņš demonstrē, ka panākums kā vērtība viņu neinteresē, ka tā ir tikai142