LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKADmitrijs PetrenkoLU SZF Komunikācijas studiju nodaļa, doktorants (Latvija)DZIMTE KĀ SABIEDRĪBAS KRITIKAS INSTRUMENTSMŪSDIENU LATVIJAS SPĒLFILMĀSRakstā no dzimtes perspektīvas tiek analizētas četras spēlfilmas, kas veidotas Latvijā 2006. – 2008. gadā:“Tumšie brieži”, “Monotonija”, “Vogelfrei” un “Amatieris”. Raksta mērķis – atbildēt uz jautājumu, kā filmu autorikonstruē dzimti un kā šī kategorija palīdz veidot plašāku diskursu par mūsdienu sabiedrību, ņemot vērā postmodernokritiku par dzimti kā diskursīvu kategoriju.Atslēgvārdi: dzimtes diskurss, postmodernisms, masu kultūra, spēlfilmas.Dzimte: robežu saplūšana postmodernisma perspektīvā“Muskulatūras kino” laiks – tā, pētot maskulinitātes reprezentācijas amerikāņu kino, IvonaTaskere (Yvonne Tasker) ne bez ironijas sauc 80. gadu vidu. Divu maskulinitātes ikonu – SilvestraStalones un Arnolda Švarcenēgera – parādīšanās tika uztverta kā visai nopietna zīme,kas signalizēja par vēl nepieredzētu maskulinitātes artikulāciju kino. Tajā pašā laikā šo ikonu“piedzimšana” ir jāsaprot galvenokārt kā atbilde uz 70. gadu feministu kritiku un kā apliecinājumujaunajam konservatīvismam. Tā arī bijusi zināma atbilde uz “jaunā vīrieša” reprezentācijupubliskajā telpā 80. gadu sākumā, ko sekmēja gan feministiskā kritika, gan jaunu reklāmas tēluattīstība (Tasker, 2002, 119–121).Taču, ja skatāmies uz pieminētajām maskulinitātes reprezentācijām caur postmodernismaprizmu, varam ieraudzīt arī citu šo tēlu lasījumu: proti, ironisko. Taskere piekrīt, ka postmodernajālasījumā, kas liek mums skatīties uz populāro kultūru kā uz produktu ar vairākām unfleksiblām nozīmēm, kā uz postmodernu spēli ar tēliem, kā uz pašrefleksiju, muskuļoti varoņivar tikt uztverti kā maskulinitātes parodija (Tasker, 2002, 110).Tā visai ironiski R. L. Rutskis (R. L. Rutsky) savā esejā “Būt par Kianu” uztver amerikāņuaktieri Kianu Rīvzu, viņa tēlošanas spējas un ārējo izskatu kā liecību tam, ka kino patiešām irmiris: “Kianu varētu kļūt par ne tikai kinematogrāfijas, bet arī kultūras pagrimuma simbolu,kur glītums uzvar intelektu, bet stils – būtību” (Rutsky, 2001, 185). Rutskis uztver šo aktieri kāpostmodernas kultūras industrijas banalitātes un stulbības emblēmu.Postmoderno skatījumu uz kultūras produktiem raksturo ne tikai ironija, bet arī vairākukultūras bināro opozīciju robežu saplūšana. Linne Džoiriha (Lynne Joyrich), analizējot postmodernismaietekmi uz dzimtes problemātiku, izmanto opozīciju objekts-subjekts, kur vīrietis irracionālais pašpietiekamais (pabeigtais) objekts, bet sieviete ir papildinošs subjekts, kas apliecinavīrieša varu. Šāda opozīcija tiek producēta un reproducēta kino, pastiprinot dzimtes kodus, kāarī leģitimizējot varas attiecības caur vizuāliem un naratīva kodiem. Tajā pašā laikā, Džoirihanorāda, ka postmodernisma ietekmē, kad notiek kultūras formu pārbīdīšana un medijs pārtop tikaipar dažādu kodu komplektu, notiek vairāku bināru opozīciju laušana: zinātne/māksla, cilvēks/mašīna, patiess/nepatiess, realitāte/safabricējums utt. (Joirich, 1996, 35–38).Kāpēc vairāki autori uzskata, ka postmodernisms ir ietekmējis skatījumu uz dzimtes problemātikuun analīzes iespējas kopumā? Atbilde nav tikai jau pieminētās dzimtes reprezentācijaspārmaiņas. Postmodernisma teorijas kopumā skar sociālās transformācijas, kas nenoliedzami ir137