LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAanaloģiju ar likumīgo atgriešanos mājās, privātumu, tiesībām uz suverenitāti un autonomijusavā teritorijā.NobeigumsVispirms šī pētījuma rezultāti norāda uz to, ka viennozīmīga Atmodas jeb perestroikas procesureducēšana uz stāstu par mobilizāciju, cīņu un tās sasniegumiem ir negodīga (lai gan tā,bez šaubām, ir viena no visnozīmīgākajām tēmām), jo izslēdz diskursus, ko pieņemts uzskatītpar vēsturiski mazāk svarīgiem. Taču, spriežot pēc pieprasītākās tālaika populārās mūzikasproduktiem, mazā cilvēka ikdienā tiem bija ne mazāka nozīme, jo tie ataino, pirmkārt, ikdienasbažas un rūpes, nedrošību, kas vienmēr saistīta ar pārmaiņu procesiem (pēc dabas – riskantiem).Liekot akcentu uz šaubu un nedrošības noskaņām, es mēģinu pievērst uzmanību, manuprāt, ļotinozīmīgam, bet nenovērtētam perestroikas (pārmaiņu) procesu virzītājspēkam – bailēm. Rezumējotpopulārajā kultūrā un arī citās publiskās dzīves sfērās tolaik būtiskus diskursus, jāsecina, kavaras kritikas pamatā padomju Latvijā lielā mērā bija tieši bailes no nācijas identitātes zaudēšanasvai pat fiziskas izzušanas. Šīm bailēm ir vairāki līmeņi un komponentes, piemēram, bažas pardabisko ainavu (māju) izzušanu nesaudzīgās ekoloģiskās politikas rezultātā, bažas par valodastelpas (arī māju) izzušanu nacionālā sastāva izmaiņu dēļ, bailes no kara u.tml. Mijiedarbojotiesšīs komponentes veido pastāvīgu bažu/baiļu fonu, kas kalpo par motivācijas avotu varas kritikaiun tieksmei pēc pārmaiņām.Otrkārt, šis pētījums ļauj novērot, kā noteiktu diskursu formulēšanā tiek iesaistīti latviešukultūrā būtiski tēli, kā tie tiek kontekstualizēti, lai leģitimizētu cīņu par atdalīšanos no PadomjuSavienības, kas vienlaikus ir arī cīņa par atdalīšanos no padomju identitātes. Radot pamatu jaunajaipostpadomju latviešu nacionālajai identitātei, šīs zīmes ne tikai apvieno, bet arī šķeļ – tolietojums sāk vilkt emocionālu un ideoloģisku robežu starp savējiem (latviešu tautu) un svešajiem(iebraucējiem), veidojot nošķīrumu, kas vēlāk pastiprinās un joprojām ir viens no svarīgākajiemLatvijas publiskās telpas raksturojumiem.Un treškārt, šis pētījums, manuprāt, pierāda arī to, ka mūzika ir sociāli saistīts un sociālinozīmīgs medijs, kā arī to, ka mūzikas valoda pētāma pēc tādiem pašiem principiem kā teksti,turklāt integrēta abu semiotisko komponentu analīze spēj sniegt pilnvērtīgu ainu par nozīmēm,ko tā komunicē. Populārās mūzikas analīze ir labs veids, kā apzināt un izjust pētāmā laika periodasociālās noskaņas, izprast to rašanās un pastāvēšanas apstākļus, kā arī rast izskaidrojumumūsdienās svarīgu un sāpīgu parādību ģenēzei. Populārā kultūra, atrazdamās starp varu un tautu,papildina vēsturi ar tik nozīmīgo un sarežģīto ikdienas un mazā cilvēka perspektīvu, jo citādi tāir tikai politisku milžu cīņas arēna.Izmantotā literatūraAdorno, T.W. (2002). Essays on music. Berkeley: University of California Press.Brikše, I. (2005). Publiskās sfēras demokratizācijas iespējas: Perestroikas un glasnostj aspekts Latvijā (1985–1990).Grām.: Brikše, I. (galv. red.). Latvijas Universitātes raksti. 683. sēj.: Komunikācija. Kultūras un vēstures diskurss.Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.Fiske, J. (1991). Understanding popular culture. London, New York: Routledge.Ганслик, Э. (1885). О прекрасном в музыке: дополнение к исследованию эстетики музыкального искусства.Москва: Юргенсон.Koelsch, S., Schroger, E. & Gunter, T. (2002). Music matters: preattentive musicality of the human brain. Psychophysiology,39, 38–48.Mayer, L.B. (1965). Emotion and meaning in music. Chicago, London: The University of Chicago Press.186