LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAtādi pirmie kucēni. Tāpēc jāpateicas studijas ražošanas plānam, ka mēs šo filmu “neslīcināsim”. 81Pie filmas “Motociklu vasara” draugu loka Rīgas kinostudijā piederēja Aivars Freimanis:“Uldis Brauns man agrāk neļāva skatīties šo materiālu... Mani šī filma aizkustināja...Kaut gan es būtu taisījis platekrāna krāsainu filmu, tomēr brīnumainā kārtā efektsir panākts. Es jūtu krāsas daudzos kadros. Tas, liekas, ir pirmais gadījums mūsustudijas praksē. [..] Mūs abus ar Braunu dēvē par ienācējiem “lielajā” kino... Filmabūtu ģeniālā, ja nebūtu scenārija. [..] Tieši teksts ir jāapkaro mūsu studijas filmās. Janāks režisors no dokumentālā kino, ir jāparedz jauns veids, kur būtu improvizācijasiespējas un nevajadzētu pieturēties pie teksta. Scenārijs varētu būt uz 3 lapām.” 82V. Freimane tālredzīgi vērtējusi notiekošo Latvijas kinoprocesā:“Tajā nojaušu vismaz jaunu parādību veidošanos, dominanti, kas ienāk mākslā arBraunu un Freimani, jo ir uztaustīta svarīga lieta: fiksējot reālo dzīves slāni ar dabu,cilvēkiem, mēģināts to saistīt ar mākslas elementiem, līdz ar to panākot it kā otrutēmu. [..] Te līdzās pastāv spilgtas veiksmes un neveiksmes.” 831975. gada 19. februārī filmai “Motociklu vasara” tomēr izsniedza atļaujas apliecību Nr.19/75. Filmas skate notika 1975. gada 3. martā Kino namā Rīgā. 84 25. maijā plkst. 20.20 kinoteātrī“Rīga” notika pirmizrāde: “Uz ekrāna – lirisks stāsts par mūsu jaunajiem laikabiedriem”. 85Tika pieteikta arī skatītāju tikšanās ar aktieriem un radošo grupu.Līdz ar “Motociklu vasaras” izrādīšanu Rīgas ekrānos jauniešu presē aktivizējas polemikapar jaunu meiteņu masveida vēlēšanos kļūt par “kinozvaigznēm”. 86 “Kura no mums gan nav sapņojusifilmēties?”, tā provokatīvi un reizē nevainīgi jautāja žurnāliste Ruta Darbiņa savā rakstājauniešu žurnālā “Liesma” 1975. gadā. Tālāk seko autores iznīcinošs stāsts par meitenēm, kasuz kinostudiju nāca uz pārrunām (Darbiņa, 1975, 5, 25):“Ienākot studijā, katrai vajadzēja izpildīt nelielu aptaujas anketu: ar ko jūs nodarbojaties,kas jūs interesē. Ja šodien savāktu visas anketas vienkop, tad nezinātājamlaikam šķistu, ka atnākušas aktīvākās no aktīvākajām meitenēm. Taču tajos vakarospatiesība atklājās ļoti ātri. Es jau saprotu: katrai gribējās izskatīties labākai svešuļaužu acīs. Bet kāpēc tad nodarboties ar pierakstīšanu?Tas pats sakāms par jūsu klaji pausto kinomīlestību. Kur tā palika, kad bija jārunāpar kino?− Cik Latvijā ir profesionālu teātru?− Nezinu.− Kāpēc jūs mīlat kino?− Man ļoti patīk Oļegs Vidovs.− Kuru no pēdējā laikā uzņemtām latviešu filmām jūs esat redzējusi?− Es šodien uz ielas redzēju Ģirtu Jakovļevu.”Vienā no nākamajiem “Liesmas” numuriem seko aizvainoto meiteņu atbildes. Lūk, viena notām, parakstīta ar Sarmītes Matules vārdu:“Labdien, cienījamā Ruta Darbiņa! Nerakstīt Jums nevarēju. Rakstu pārlasīju vairākasreizes, jo tas manī izraisīja neapmierinātību. Pēc tā spriežot, iznāk, ka visas meitenes irzābaki vārda īstākajā nozīmē. [..] Man atliek tikai pajautāt: ar kādām tiesībām Jūs tikneapšaubāmi gramatiski un stilistiski pareizi ņirgājaties par mums? Ja jau mēs, meite-113