LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAkreisajiem partijā, kas grupējas ap pašreizējo VSDP ģenerālsekretāri Andrea Nālesu un kreisosociāldemokrātu apvienības Forums demokrātiskie kreisie 21 priekšsēdētāju Bjernu Bēningu,jau pēc 2009. gada bundestāga vēlēšanām iestājas par VSDP un Kreisās jeb sarkani-sarkanosavienību, F. Drozele atbildēja, ka galvenais ir saturiskās pozīcijas vēlēšanu cīņā un pēc tāmvarēs skatīties, ar ko kopā tās ir realizējamas. Te gan jāpiebilst, ka nedēļu vēlāk notikušajā VS-DP ārkārtas kongresā Berlīnē, kurā tika nomainīta partijas vadība, kanclera amata pretendentsF. V. Šteinmeiers nepārprotami deklarēja, ka ar “populistiem” no Kreisās pēc bundestāga vēlēšanāmnekādas sadarbības nebūs. 73 Savā apjomīgajā 2008. gada pavasara publikācijā par VSDPun Kreisās attiecībām žurnāls “Der Spiegel”, atsaucoties uz K. Vovereitu, gan prognozēja, ka,nostiprinoties piecu politisko partiju sistēmai visas VFR mērogā, “sarkani-sarkanās savienībasarī federācijā kaut kad vairs nebūs tabu” (Bartsch et.al., 2008, 10, 36).Kā piemēru jauna tipa attiecībām starp abām partijām žurnāls minēja F. Drozeles tikšanāsar trīsdesmit gadus veco Kreisās vicepriekšsēdētāju Katju Kipingu, kurās pārrunāti sociālāspolitikas jautājumi. Tas varētu nozīmēt, ka abu partiju jaunās paaudzes politiķiem nav vecākopaaudžu politiķu problēmu un teorētiski, tālākā nākotnē, varētu būt iespējama ne tikai abu partijutuvināšanās, bet varbūt pat apvienošanās. Taču vienlaicīgi arī daļa VSDP gados jauno biedru2008. gada sākumā pieprasīja – “Beku projām” (Bartsch et al., 2008, 10, 38).Pēc sakāves bundestāga vēlēšanās VSDP savā kongresā, kas 2009. gada 13. – 14. novembrī notikaDrēzdenē, atkal nomainīja partijas vadību. Par partijas priekšsēdētāju 94,2 procentiem kongresadelegātu balsojot par, tika ievēlēts bijušais A. Merkeles lielās koalīcijas valdības apkārtējās videsjautājumu ministrs Zigmārs Gabriels. Vācu prese raksta, ka Z. Gabriela stratēģiskās idejas esotorientētas ekoloģiski sociālas tirgus ekonomikas virzienā. Saskaņā ar kongresa lēmumiem, VSDPvēlētāju potenciāls meklējams, uzrunājot “it īpaši plašos darba ņēmēju” slāņus. 74 VSDP vecbiedri,kā, piemēram, uzņēmējiem labvēlīgo Helmuta Šmita laiku VSDP piekritējs Klauss fon Donanijs,iesaka nepieļaut VSDP “kreiso pavērsienu”, kas, viņaprāt, būtu kļūda. Metot skatu pagātnē, K. fonDonanijs par “kardinālu kļūdu” uzskata to, ka pēc Vācijas atkalapvienošanas VSDP rindās netikauzņemti tie VSVP biedri, kuri “nebija izturējušies krimināli vai morāli nosodāmi” un velk paralēlesar izturēšanos pret nacistiskās partijas biedriem Rietumvācijā pēc 1945. gada. 75Otrais secinājums attiecas uz tā dēvētās Lafontēna republikas jeb sarkani-sarkani-zaļās valdībaskoalīcijas (VSDP, Kreisā, S90/Zaļie) iespējamību kaut kad nākotnē. Lai O. Lafontēnamun Kreisajai neizdotos sociālās politikas kontekstā pārējās partijas piespiest diskutēt par šo alternatīvunopietni, Kreisā 2009. gadā nedrīkstēja gūt panākumus veco federālo zemju landtāguvēlēšanās un, protams, arī bundestāga vēlēšanās.Apstākļos, kad 57 procenti VFR pilsoņu ir skeptiski noskaņoti pret reformām, 35 procenti vēlaspauzi reformu politikā, bet 22 procenti pieprasa visu iepriekšējo gadu reformu atcelšanu, 76 centriskilabējām partijām tas nav nācies viegli. VSDP bija divas alternatīvas – vai nu opozīcijas loma kopāar Kreiso un S90/Zaļajiem, pie varas esot KDS/KSS un BDP koalīcijai, vai arī vēl viena “lielā koalīcija”ar KDS/KSS, kas partijai visticamāk beigtos ar ievērojamu politiskā kapitāla un partijas biedruzaudēšanu. Savukārt “Jamaikas” koalīcija nebija nepieciešama ne KDS/KSS, ne BDP. Spriežot pēcaptaujām, jau sākotnēji pilnīgi neiespējams bija arī VSDP, BDP un S90/Zaļo koalīcijas variants.Kopumā “Lafontēna republikas” projekts izrādījās dzīvotnespējīgs, izņemot “eksperimentālovariantu” Brandenburgā M. Placeka vadībā un Kreisās atbalstu VSDP un S90/Zaļo mazākumavaldībai Ziemeļreinā-Vestfālenē.Tāpēc būt kreisajam mūsdienu Vācijā nozīmē mēģināt sniegt iespējami pārliecinošas atbildesuz vēlētāju jautājumiem “kas mēs esam un ko mēs gribam”, neļaujot konkurentiem to vairākvai mazāk pamatoti nosaukt par populismu vai vēlmju domāšanu. 2009. gada bundestāga vēlēšanasliecināja, ka pārliecinošu atbilžu uz vēlētāju jautājumiem kreisajām partijām nebija. Tačunenoliegsim arī to, ka federālo zemju parlamentu līmenī Vācijas elite ir gatava eksperimentētar ļoti daudzveidīgu risinājumu palīdzību, konservatīvi-liberāli-zaļo “Jamaikas” koalīciju un160