LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAMārtiņš KaprānsLU SZF Komunikācijas studiju nodaļa, doktora zinātniskā grāda pretendents (Latvija)PADOMJU LAIKA REPREZENTĀCIJA JAUNĀKAJĀLATVIEŠU PROZĀ (2000 – 2006)Rakstā tiek aplūkota latviešu autoru sarakstītā un jaunajā tūkstošgadē izdotā proza, kas veido padomju laikafikcionālo reprezentāciju. Raksta pamatuzdevums ir izvērtēt šo beletristikas tekstu centienus mediēt aizgājušo laiku.Padomju perioda literārās reprezentācijas esmu analizējis no diviem skatpunktiem: pagātnes epizodes un sociālāsgrupas. Abu šo no naratīvās paradigmas atvasināto elementu analīze parāda, ka fikcionālie teksti mums piedāvāpilsētniecisku un visdrīzāk mūsdienu Latvijas kultūras elitei raksturīgu perspektīvu uz padomju laiku Latvijā.Atslēgvārdi: fikcionālais naratīvs, mediētā pagātne, tekstuālā kopiena, sociālā identitāte.Daiļliteratūra un pagātnes reprezentācijaPar Padomju Latviju vēl aizvien daudziem cilvēkiem atgādina tiešā pieredze. Tomēr laiksrit, un neizbēgamā paaudžu nomaiņa, kā arī attālināšanās no šīs pagātnes, rosina mediētās jebpastarpinātās informācijas pieaugumu. Jaunajā tūkstošgadē latviešu prozaiķi ir publicējuši vairākusromānus un stāstus, kuros centušies rekonstruēt padomju laiku. Tie ir notraukuši putekļusno aizgājušām epizodēm. Mans nolūks šajā rakstā ir analizēt latviešu beletristiku kā vienu nomedijiem, kas mūsdienās līdzdarbojas padomju laiku reprezentēšanā.Pagātnes atcerēšanās ir kontekstuāla rīcība, kas bieži palīdz izveidot lietojamu, konkrētajaisituācijai un atmiņas subjekta vēlmēm atbilstošu pagātnes stāstu. Tādējādi atmiņai pirmāmkārtām ir rekonstruējošs raksturs, kuru iespaido gan zināšanas, gan iztēle. Pēdējās rosināšanāsvarīga loma ir daiļliteratūrai, kuras fikcionālais naratīvs iepretim faktoloģiskam vēstījumam,kuru varam sastapt, piemēram, vēstures mācību grāmatās, piedāvā alternatīvas, krāšņākas unemancipējošākas pagātnes reprezentācijas.Lai gan vēsturnieku un rakstnieku radītajiem tekstiem ir daudz kas kopīgs, beletristika kāfikcionālo resursu krātuve no lasītāja paģērē citādāku informācijas apstrādes loģiku. Šīs atšķirībasizteiksmīgi ir raksturojis Džekobs Lous (Jacob Lothe):“[..] Pat ja fikcionālās izpausmes ir jēgpilnas un atbilst ikdienišķā, nefikcionālādiskursa noteikumiem, tās tomēr neparāda sevi kā ‘faktus’ ierastajā nozīmē (untālab nevar tikt falsificētas tādā veidā, kā tas notiek ar vēsturiskajiem aprakstiem)”(Lothe, 2000, 4).Pasaulē var atrast neskaitāmus piemērus, kad literatūras teksti ir ietekmējuši sociālās atmiņasveidošanos. Mūsdienu Latvijā par tādiem noteikti var uzskatīt Andreja Pumpura sarakstīto eposu“Lāčplēsis”, brāļu Kaudzīšu romānu “Mērnieku laiki”, Aleksandra Čaka poēmu “Mūžībasskartie” u.c. Šo tekstu pārzināšana veicina tekstuālo kopienu veidošanos, un tajās, kā norādaDžeims Verčs (James Wertsch), atsevišķi tās locekļi var pat nebūt lasījuši konkrētos tekstus,taču, līdzdarbojoties kopienu aktivitātēs, tiem ir pieejami tekstuālie materiāli, ap kuriem grupair organizēta. Turklāt,“sakot, ka teksti var veidot pamatu tekstuālai kopienai, nenozīmē pieņemt, ka tieir tikai teksti, kas balstīti dokumentācijā un racionālos argumentos, jo, piemēram,189