LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAKlinta LočmeleLU SZF Komunikācijas studiju nodaļas, doktorante (Latvija)DARBS – OKTOBRĒNU NOTEIKUMS UN CILVĒCISKAVĒRTĪBA ŽURNĀLĀ “ZĪLĪTE” (1958. GADA AUGUSTS – 1963.GADA AUGUSTS)Raksts piedāvā darba un tā izpratnes analīzi bērnu žurnāla “Zīlīte” publikācijās tā pirmajos piecos iznākšanasgados (1958 – 1963). Čaklums bija viena no īpašībām, kurai bija jāpiemīt oktobrēniem – topošajiem pionieriem.To akcentē arī viens no oktobrēnu noteikumiem: “Oktobrēni – čakli bērni, kas labi mācās [..]”. 1 Lai gan nevar noliegtideoloģijas ietekmi uz mediju saturu padomju laikā, vienlaikus darbs un čaklums ir vispārcilvēciska vērtība.Darbs žurnālā “Zīlīte” nozīmēja teicamas atzīmes skolā, fizisku darbu, palīdzot vecākiem un strādājot vispārējamlabumam, kā arī rūpes par savu un apkārtējās vides tīrību un kārtību.Atslēgvārdi: žurnāls “Zīlīte”, oktobrēni, skolēni, darbs, mācības, kārtība, uzvedība.Par oktobrēniem tos tik sauc,Kas jo čakli darbā trauc. 2Žurnāla “Zīlīte” pirmie numuri un oktobrēna nozīmīte zvaigznes formā ir dažas lietas, arkurām bērnības atmiņas saistās daļai cilvēku, kas dzimuši pagājušā gadsimta 40. gadu nogalē un50. gadu sākumā. “Zīlītes” auditorija bija pirmsskolas vecuma bērni un jaunāko klašu skolēni,taču nereti to lasīja arī pusaudži, kamēr izauga līdz žurnāla “Liesma” vecumam. Vidēji “Zīlītes”lasītājiem bija pieci līdz desmit gadi. Aptuveni tāds vecumposms raksturoja bērnus arī PadomjuSavienības bērnu organizācijā – oktobrēnos. Pirmo trīs klašu skolēniem šajā laikā bija jāapgūstoktobrēnu dzīvesveids un vērtības, lai tādējādi sagatavotos iestājai pionieros.Čaklums darbā, kārtīgums un centība mācībās, kas bija skolēna galvenais darba pienākums,tika uzskatītas par rakstura īpašībām, kurām jāpiemīt katram padomju bērnam. Ja viņš tās vēlnebija apguvis ģimenē, tās noteikti vajadzēja ieaudzināt skolā vai oktobrēnu zvaigznītē, vai toierādīja citi sabiedrības locekļi. Pastāvēja uzskats, ka šīs īpašības laika gaitā ir iemācāmas, vajagtikai atrast pareizo veidu, kā to izdarīt, – vai ar pozitīva piemēra palīdzību vai arī ar morālunosodījumu, piemēram, veikala pārdevējas aizrādījumu par neizmazgātajām piena pudelēm.Arī “Zīlīte” līdztekus ģimenei un skolai bija viens no bērnu audzinātājiem. Tās “galvenaisuzdevums ir jaunā cilvēka idejiskā, ētiskā un morālā audzināšana,” savulaik žurnāla pamatprincipusraksturoja “Zīlītes” darbinieks Laimonis Vāczemnieks (1983, 169–170). Pirmais “Zīlītes”numurs bērniem solīja, ka rakstos un pasakās viņi sastapsies “gan ar godīgiem, gan sliktiemļaudīm, gan labiem, gan ļauniem zvēriem”, un viņiem tikai atliks pateikt, “kurš no viņiem labs,kurš ļauns, kas skaists, kas neglīts” (“Zīlītes” redakcija, 1958, (1), 3). To var skaidrot kā žurnālamēģinājumu veidot mazo lasītāju vērtību izpratni un prasmi atšķirt nosodāmu rīcību no vēlamās.Tālab “Zīlīte” ik mēnesi stāstos, pasakās, dzejoļos piedāvāja dažādas dzīves situācijas, kurāsbērni varētu viegli iedomāties sevi, un to sižetā norādīja labas uzvedības sekas (piemēram,māmiņas prieks par bērna paveikto) vai arī negatīvo iznākumu – bērna kauna sajūtu par viņamuzticētajiem, bet nepaveiktajiem pienākumiem slinkuma vai neprasmes dēļ.Mācās no citu pieredzesMācīšanos ne tikai no savas, bet arī citu pieredzes sociālajā mācīšanās teorijā (social learningtheory) apraksta pētnieks Alberts Bandura (Albert Bandura). Viņš skaidro, ka cilvēka domas,11