LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAnopamatot savas idejas” (Zeile, 1977, 59);“Personāžu dažkārt var tēlot ar nosacītu vārdu konkrētā vidē. Apraksta uzbūvi unformu var vaidot esejiski publicistisks monologs vai dienasgrāmata. [..] Aprakstaattīstību mūsdienās iezīmē ierasto robežu paplašināšana, tieksme bagātināties ar cituliteratūras žanru, kā arī filozofijas atziņu izmantošanu” (Zeile, 1977, 62);“Kādreiz portreta apraksta kvalitātei daudz ļauna nodarīja tā uzdevuma vulgārsocioloģiska,shematiska izpratne. To varētu izteikt dažos vārdos – uzvārds, darbavieta, plāna izpildes procenti. Aprakstam šīs shēmas ietvaros vajadzēja kalpot gankā “pozitīvās darba pieredzes propagandētājam”, gan kā savdabīgai goda plāksnei,kurā tika ievietoti idealizēti, no dzīves reālajām pretrunām un jebkādiem trūkumiemattīrīti, nolakoti varoņi” (Zeile, 1977, 65);“Zinātniski tehniskās revolūcijas laikmets radījis īpašu aprakstu, plašāk – dokumentālāsliteratūras un publicistikas žanru, ko var raksturot kā zinātniski mākslinieciskoapraksta veidu. Tā formas ir dažādas: zinātnieku biogrāfijas [..] zinātniski populāras,publicistiskas grāmatas par izciliem zinātnes atklājumiem” (Zeile, 1977, 67).Arī publicistisko žanru identitificēšanā autori sastopas ar žanru kategorizācijas problēmām,turklāt divos līmeņos. Pirmkārt, kurai grupai pieskaitāms kāds žanrs, un, otrkārt, kādas ir žanraizpausmes un raksturojumi – piemēram, feļetons pēc satura ir gan dokumentāls, gan literārs žanrs(Palkovs, 1977, 73), tas var būt ne tikai analītisks, bet arī māksliniecisks žanrs, tam “der visupublicistikas žanru – kā analītisko, tā māksliniecisko formas” un to var rakstīt kā korespondenci,rakstu, recenziju, aprakstu (Palkovs, 1977, 75). Feļetonus var rakstīt arī kā“daiļprozu – stāstu, noveli – nepārsniedzot, protams, parasta feļetona garumu – 2,5– 4 standartlapas mašīnrakstā. Tikpat labi feļetonam izmantojama arī dzejas forma.Ja patīk, feļetonu var rakstīt kā traģēdiju, komēdiju, traģikomēdiju, dziesmu spēlivai kinoscenāriju. Vai arī kā instrukciju, zinātnisku traktātu” (Palkovs, 1977, 75).Analoģiju meklējumi literatūrā parādās arī, analizējot aprakstus un recenzijas.Žurnālistu stāstījumi par savu darbuAtsevišķā krājuma nodaļā apkopoti žurnālistu pašu stāstījumi un spriedumi par savu profesiju,kas parāda vairākas izpratnes.Vairums žurnālistu savu darbu skata ārpus padomju ideoloģijas un partijas kontroles, daudziuzsver iespēju darīt to, kas viņiem ir interesanti un patīk:“Liels gandarījums ir rakstīt par to, kas visvairāk saviļņo. Tad liekas, ka dziedi iemīļotudziesmu” (Gankevičs, 1977, 164).Žurnālistika viņiem asociējas ar jaunām idejām, un darbu viņi uztver azartiski:“[..] mednieka azarts [..] parādās, ja pie horizonta parādās interesantas tēmas siluets”(Gankevičs, 1977, 168);“[..] es nojautu interesantas DETAĻAS tuvumu” (Preilis, 1977, 162).Un tas līdzinās demokrātisko sabiedrību žurnālistu spriedumiem un izjūtām par “stāsta atrašanu”(find story) un ziņu sajušanu (sense of news).38