LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAIvars Seleckiskinorežisors (Latvija)MUMS VISIEM KOPĀ TAS IR IZDEVIES!Es tagad brīnos, ka nekad neesmu Ābramam pajautājis, kā tas dzīvē iegrozījās, ka viņš tā pieķērāsdokumentālajam kino?Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Ābrams bija jau pamanāms žurnālists laikrakstā “PadomjuJaunatne”. Viņš varēja rakstīt par daudz “nopietnākām lietām” nekā dokumentālais kino Latvijā.Bet nē. Viņu arvien vairāk piesaistīja Rīgas kinostudijas dokumentālais sektors. Tajos sešdesmitajosstrauji auga Rīgas kinostudijas produkcijas apjomi. Arī dokumentālajā kinematogrāfā ienāca daudzjaunu un ne tik jaunu cilvēku, kuri vēlējās izteikties. “Padomju Jaunatnē” parādījās jauno kinematogrāfistudarbu analīze, novērtējumi, ieteikumi un daudzi no tiem ar parakstu A. Kociņš (Ābramapseidonīms). Publikācijas liecināja par uzmanīgu ieskatu autoru pirmajos darbos.Un tā, gluži nemanot, jau sešdesmito gadu beigās Ābrams bija stingri iekļāvies Latvijas kinodzīvē, un liekas, ka tā viņu pat aizrāva, jo vienmēr atradās laiks un interese piedalīties dokumentālistupasākumos.Viņš nekad “nenospieda” sarunu biedru ar savu erudīciju un plašajām zināšanām, kuras ļāvaviņam brīvi justies visdažādākajās situācijās un auditorijās. Šī iemesla dēļ dokumentālisti labprātgribēja viņu redzēt studijas ikgadējās filmu skatēs, Kinematogrāfistu savienības semināros un kongresos,jo viņa domas bija interesantas un ierosinošas. Arvien vairāk Ābrams kļuva par teorētiķi,jo Latvijā uzņemto filmu slānis tapa arvien biezāks, un tas deva iespēju atrast dažādas sakarības.Man personīgi 1970. gadā sākās darbs pie pilnmetrāžas dokumentālas kinofilmas “Valmierasmeitenes”, kuras scenārists Armīns Lejiņš bija Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā atradis domubiedrusun filmējamas problēmas. Protams, strādāt lielā uzņēmumā un vērot jauno strādnieču dzīves situācijaspēc diviem principiem – kā publicistisku pētījumu un kā māksliniecisku pētījumu – tas toreizbija diezgan grūti. Tomēr filmu laicīgi pabeidzām un tad sākās studijas administrācijas un jaunatnesorganizāciju funkcionāru pārmetumi par dzīves nomelnošanu un citiem filmas trūkumiem. Tad arīvarēja ieraudzīt Latvijas kinokritikas ieinteresētību atbalstīt šādus mēģinājumus. Ābrams mūsu filmāsaskatīja kaut ko vairāk nekā mēs, autori,bijām iecerējuši. Viņš pat atbrauca līdzi uz Valmieru, uztikšanos ar “Valmieras stikla šķiedras” kolektīvu. Kinoteātrī bija vairāki seansi, sarunas ar zāli, arpilsētas priekšniecību zālē, un te mēs visi redzējām Ābrama spējas ieinteresēt skatītājus, likt tiempadomāt, ieklausīties tādos argumentos, kuros negribēja ieklausīties, jo pilsētas priekšniekiem bijaneierasti redzēt uz ekrāna savas pilsētas nepiemērotību 2000 meiteņu sadzīves vajadzībām.Ābrams nav apveltīts ar oratora balsi, bet viņam ir oratora talants, un visi klātesošie priekšnieki toiepazina. Vēlāk kuluāros, nakts melnumā, sēžot Valmieras kafejnīcā ar iesauku “Mironītis” kopā arfilmas varonēm un spriežot par fabrikas dzīvi, varēja redzēt, cik pievilcīgi Ābrams veidoja sarunas arjaunatni, cik ieinteresētas kļuva meitenes. Toreiz nodomāju, ka Ābrams varētu būt arī labs pedagogs.Pēc latviešu dokumentālā kino panākumiem sešdesmito gadu beigās kino teorētiķi nākotni sākaredzēt drūmākās krāsās, jo viņi saprata pārmaiņu nepieciešamību attīstības procesā. Ābramam mūsudokumentālā kino attīstības jautājumi bija sevišķi tuvi, viņš ātrāk nekā citi izjuta sasniegto iespējurobežas, ka arvien asāka kļūst jaunu ceļu meklējumu nepieciešamība. Un tā Latvijas Kinematogrāfistusavienība un PSRS Kinematogrāfistu savienība 1977. gadā Jūrmalā noorganizēja teorētiskokonferenci “Īstenības tēls dokumentālajā kino”. Te tika izpētītas 17 gadu laikā Latvijā uzņemtāsfilmas, un, jāsaka, šis gads bija lūzuma punkts Latvijas dokumentālā kino teorētiskās daļas attīstībā.Konferencē, kura tolaik šķita vienreizējs pasākums, Ābrams nolasīja savu ievadreferātu. Tomērapstākļi izveidojās tā, ka šis pasākums kļuva par regulāru teorētisko simpoziju – Eiropas dokumen-204