LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAcentieniem realizēt pilsonisko un partijas kritiku un paškritiku, lai tālāk izkoptu sabiedriskās attiecības attīstītasociālisma periodā.Likumsakarīgi, ka kino, kam piemīt liels audzinošs spēks, ir propagandas līdzeklis, kurš iedarbojas uz masuauditorijas viedokļa veidošanos. [..]Kopumā dokumentālistu darbs atbalstāms, tā nepieciešama jaunatnei un vecākajai paaudzei. Tēmas uzstādījumspamato nepieciešamību pilnveidot komunistiskās audzināšanas un veidošanas sistēmas, lai veidotu jaunatnēkomunistiskās tikumības normas.J. J. VeišsFilozofijas zinātņu kandidātsLatvijas PSR ZA Filozofijas un tiesību institūtaDirektora vietnieks zinātniskajā darbā 14Lasot Latvijas Valsts arhīvā saglabātos dokumentus, radās jautājumi, uz kuriem atbildējaviens no filmas scenārija autoriem Ābrams Kleckins:A.R: Noskatoties filmu un lasot saglabātos dokumentus, rodas priekšstats, ka filmatapusi, pateicoties rūpīgi izstrādātajam un precīzi izveidotajam filmas pieteikumam:Ā.K.: Protams, ļoti būtiski bija uzrakstīt tādu pieteikumu, lai tālāk redaktori, kuriem bija tasjāpieņem un jāapstiprina, varētu to izdarīt. 15A.R.: Vai visur (gan pieteikumā, gan pēc tam scenārijos un atsauksmēs uz tiem) minētie1982. (novembra) un 1983. gada plēnumi, tāpat vēlāk PSKP XXVI un XXVII kongresalēmumi bija obligāta forma vai tos izmantoja arī pēc būtības?Ā. K.: Šāda forma bija neatņemama tā laika sastāvdaļa, lai gan arī reizēm pēc būtības tovarēja izmantot. 16Dokumenti liecina, ka gan slēdziens, gan atsauksmes bija pozitīvas, līdz ar to radīja iespējuturpināt darbu. Ābrams Kleckins stāsta, ka pēc pirmā scenārija varianta iesniegšanas labojumibija nebūtiski, vairāk precizējoši. Otrajā variantā autori centās skaidrāk aprakstīt to, kas pirmajāvariantā varēja šķist nesaprasts. “Tādu scenāriju padomju dokumentālajā kino nebija,” skaidrointervijā Kleckins, “šeit bija viss pamatoti un skaidri izteikts pēc būtības, līdz tam nebija pieņemtstik “dziļi rakt”. Filma bija iecerēta kā saruna, kā mēģinājums saprast, un jautājumi uzdoti neviscilvēkiem, bet dzīvei. Tomēr būtiskākā scenārija transformācija notika pašā filmēšanas gaitā,jo Juris teica, ka tad, kad sāk filmēt, scenārijā vairs neskatās. Tā arī bija, bet reiz intereses pēcsalīdzināju filmu ar uzrakstīto scenāriju, daudzas lietas sakrita. Filmā redzams daudz no tā, kasbija jau iecerēts”. 17Autori“Tā bija milzīga laime, ka viss sagadījās kopā – ideja par filmu, mēs četri (scenārija autoriĀbrams Kleckins, Jevgēņijs Margoļins un Juris Podnieks, kurš arī filmas režisors, tāpat operatorsKalvis Zalcmanis)”, stāsta Ābrams Kleckins, “jaunieši, par kuriem filma, un pārmaiņas sabiedrībā,kuru dēļ tāda filma varēja tapt un parādīties uz ekrāniem.” 18“Tā ir Jura filma,” turpina Kleckins, “režisora un scenārija autoru attiecības varu skaidrot arkrievu folkloras tēliem. Ja citu zemju pasakās parasti ir tikai dzīvais ūdens, krievu folklorā ir ganmirušais, gan dzīvais ūdens. Mūsu filmā scenārijs pildīja mirušā ūdens funkciju, “aizdziedēja varoņarētas” – nogludināja situāciju, radīja iespēju uzņemt filmu, bet režisora uzdevums bija “dotdzīvību” ”. 19Kādā intervijā Ā. Kleckins pamato: “Tā, bez šaubām, ir autora filma. Scenārijs bija publicistisksun socioloģisks, Juris filmu padarīja psiholoģisku un emocionālu. Tas ir viņa nopelns. Pamatā irzinātniski pamatota koncepcija, bet tā neizlec. Filma samontēta pēc emocionālās loģikas, vārdiskās79