LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAinteliģenci vai jauniešiem), ir drīzāk negatīvs. Valsts drošības komitejas darbinieki jeb čekisti,kā arī viņu ziņotāji ir galvenie negatīvās nozīmes formētāji, un viņu tēls visā savā krāšņumā iraplūkojams P. Bankovska romānā “Čeka, bumba un rokenrols”, kurā samērā daudz vietas atvēlētsdrošībnieku profesionālajai videi. Līdzīgi apraksti, kuros gan čekisti tiek fokalizēti no milicijasjaunākā leitnanta Valda Lasmaņa skatpunkta, parādās A. Kolberga detektīvromānā “Sievietemelnā”, kas atsedz čekas aģentūras funkcionēšanu. Zināmā mērā čekistu rafinētais darbības stilsšajā romānā tiek pat diskreditēts:“Kegebešņiki visos aizdomīgajos gadījumos lūdza milicijas palīdzību, jo operatīvāmeklēšana nebija viņu stiprā puse; iefiltrēt aģentus institūtos, kur bija kaut mazākāsaskare ar ārzemēm, vai savējos iesēdināt dažādo draudzības, kultūras, sporta untūrisma veicināšanas biedrību galvgaļos – to viņi mācēja, bet ne praktiskas lietas”[kursīvs oriģinālā] (Kolbergs, 2004, 42).Tēraudcieto čekistu dekonstrukcija ir pamanāma arī jau minētajā P. Bankovska romānā, kurāiepazīstamies ar čekista Oša refleksijām, kā arī viņa vājību uz buržuāziskajās valstīs izdotajiemauto žurnāliem. Turklāt Ošs kopā ar kolēģi Bērziņu vairākkārt viesojas pie kāda inteliģenta,zinoša homoseksuāļa Bergsona, kas nu nekādi nesaskan ar tradicionālo priekšstatu par čeku,kuru iemieso tās pirmā vadītāja Fēliksa Dzeržinska tēls.Citu padomju struktūru darbinieki analizētajā materiālā kopumā tiek reprezentēti kā labklājībādzīvojoši, situēti cilvēki, kuru ģimenes locekļi automātiski iegūst priviliģēto statusu. ArtemijsJakovļevs (“Padomju Latvijas sieviete”), pateicoties savam cīņu biedram Gļebam Ivaničam, kļūstpar direktoru ādas pārstrādes fabrikā, bet viņa ģimenei piešķir dzīvokli un mašīnu. Šāda situācijakontrastē ar kaimiņos dzīvojošās Ainas Kokares pieticīgo iedzīvi. Līdzīgas savējo korporatīvāsattiecības, lai gan tās jau izveidojas izsūtījuma laikā, novērojamas A. Heniņa romānā “Gaviļdienasbiķeris”: kolhoza “Līdums” priekšsēdētājs Grigalis vienmēr var paļauties uz savu draugu,kompartijas struktūrās strādājošo Mārtiņu Ratnieku. Kad kāds avīzes “Cīņa” korespondents,pēc Grigaļa saķeršanās ar lauksaimniecības ministru, grib uzrakstīt par govju ālavības problēmu“Līdumā”, viņu un kolhozu no negoda glābj aparatčiku korporatīvās attiecības:“Kā korespondents bija pa durvīm laukā, tā es zvanīju Ratnieku Mārtiņam. Mārtiņšcekas nodaļas vadītājam, tas savukārt – redaktoram, un punkts” (Heniņš, 2002, 129).Kaut gan “inteliģences” jēdziens ir visai neskaidrs, ar šo sociālo kategoriju pirmām kārtāmpētījumā ir saprasti dažādu t. s. radošo profesiju pārstāvji. Izteiksmīgu inteliģences konstrukcijuromānā “Čeka, bumba un rokenrols” piedāvā P. Bankovskis. Tā ietver gan literātu un māksliniekubohēmu, kurai raksturīga seksuālā brīvība, gan sadarbība ar čeku (dzejnieks Harijs Miķelsons).Radošie kalpo arī kā PSRS pastāvošās cenzūras atmaskotāji – gan Harijs Miķelsons, gan žurnālistsun dzejnieks Arvis Cers (“Gaviļdienas biķeris”) sūkstās par to, kā cenzūra ir sakropļojusiviņu dzeju. Būtībā G. Repšes romānā “Vara rati” sastopamie studenti arī simbolizē topošo padomjuinteliģenci, kura dzīvo pieticīgos apstākļos, bet patērē elitārās kultūras produktus. Tačušāda ekvilibristika dažkārt uzjundī pesimismu un saasina bezcerīgumu:“ “Ceturtais kurss pabeigts. Bet darba nebūšot,” savā dienasgrāmatā raksta Roze,“mamma arī vairs nestrādā. Daudz dzeru un zilinu. Kā ģēniji. Taču neredzu rītdienu.Neticu sev” ” (Repše, 2006, 157)Deportācijas pārcietušie cilvēki prozas tekstos parādās biežāk nekā pati izsūtījuma epizode,respektīvi, izsūtījumam ir ierādīta otrā plāna loma šo personāžu konstrukcijās. Detalizētu rak-199