LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAsturojumu izsūtījums iegūst A. Heniņa romānā, kurā gan nākamais kolhoza priekšnieks ĢirtsGrigalis, gan vēlāk ietekmīgais nomenklatūras darbinieks Mārtiņš Ratnieks savu bērnību pavadaizsūtījumā Sibīrijā. Tiesa, Grigaļa brālis Egons, arī izsūtītais, pēc atgriešanās Latvijā“dzērumā mēdz lādēties, ka [Ģirts] esot aizmirsis visas Sibīrijas pārestības un tagadlaizot pakaļas saviem naidniekiem. Viņš šai neģēļu varai savu dvēseli nepārdošot”(Heniņš, 2002, 52).Protams, ne visiem izsūtītajiem padomju laikos ļāva pilnvērtīgi adaptēties, kā tas redzamsGrigaļa un Ratnieka gadījumā. Piemēram, romānā “Alvas kliedziens”, rakstot, ka gribētu dzīvotsavā istabā, kas pašlaik jādala ar citiem ģimenes locekļiem, Rugette piebilst: draudzenes, kurastēvs ir “liels priekšnieks partijā”, uzzinājusi, ka viņas [Rugettes] mamma“esot pretvalstisko elementu sarakstā, jo bijusi izsūtīta uz Sibīriju, un tādiem nekadpadomju valsts nepiešķirot dzīvokļus” (Repše, 2002, 37).Savukārt Santā (“Kāpēc tu raudāji?”) pamostas citādas izsūtījuma metastāzes. Tā kā viņasmāte, vecāmāte un vectēvs bijuši deportēti, viņa ar milzīgu naidu un neizpratni reaģē uz Katrīnassacīto, ka viņa ir iemīlējusies krievā Oļegā. Tādējādi Santa dod mājienu, ka ikvienam krievamir jāuzņemas kolektīvā vaina par realizētajām deportācijām.Kopumā ņemot, izsūtīto kā sociālās grupas konstrukcija veido statisku padomju laiku reprezentācijujeb, citiem vārdiem sakot, šī grupa ir pārāk maz narativizēta un manifestējas tikainosaukšanas līmenī. Turklāt izsūtītie neparādās kā nepārprotami upuri, kas veidotu padomjurežīma īstenotās vardarbības saliedētu reprezentāciju. A. Kolberga romānā “Sieviete melnā”miliča Lasmaņa kaimiņš, lēģerī pabijušais Kārlis, pēc daudziem gadiem, kad sākusies nacionālāatmoda, oponē uzskatam, ka visi uz Sibīriju un lēģeriem izsūtītie bijuši varoņi.“Tur operiem stukaču netrūka,” atceras Kārlis, “jo grūtāki apstākļi, jo vairāk stukaču. Nevajadzējanemaz vervēt, paši skrēja! [..] Ja tu no bada ģībsti un saproti, ka jau rīt kaulainā būsklāt ar izkapti, tu par kukulīti maizes pārdosi ne tikai labāko draugu, bet visus kameras biedrusuzreiz” (Kolbergs, 204, 233).Tomēr, neskatoties uz šiem atsevišķajiem pārinterpretācijas centieniem, naratīvu paradigmatiskajālīmenī izsūtīto grupa neapšaubāmi rosina nosodīt padomju laiku.SecinājumiIzvēlētais pētījuma periods – seši gadi –, protams, neļauj izdarīt drošus secinājumus par plašākulaika posmu, jo tos, iespējams, izmainītu 90. gados radīto un izdoto prozas tekstu analīze.Taču par spīti šim trūkumam iegūtie rezultāti atklāj tekstuālos resursus, kas pašlaik tiek izmantotipadomju laika fikcionālās reprezentācijas veidošanā.Šo reprezentāciju var iztēloties kā konkurences lauku. Tā ir sāncensība starp neatkarības gadosradītajām klišejām, kuras aumaļām parādās literārajos naratīvos, un centieniem tās pārvērtēt; tā irsāncensība starp sociālo un politisko pagātnes kadrējumu; tā ir sāncensība starp homogēnām unheterogēnām pagātnes epizožu un sociālo grupu interpretācijām. Tomēr, aplūkojot analīzē iegūtāsatziņas tikai beletristikas kontekstā, tās neļauj diagnosticēt padomju laiku reprezentāciju visā tāskompleksumā. Tādēļ jebkuru, ne tikai daiļliteratūras tekstu izpēte paplašina mūsu izpratni par to,kā pavisam nesena pagātne iekļūst un pielāgojas/tiek pielāgota šodienas publiskajam diskursam.Lai skaidrāk redzētu literatūras lauka nozīmi pagātnes reprezentēšanā, iegūtos rezultātus es200