LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAraksturo padomju mediju sistēmu, uzsver autore (Smaele, 1999, 176–180).Svetlanas Pasti (Svetlana Pasti) veiktajā Sanktpēterburgas žurnālistu pētījumā izmantotaskvalitatīvās metodes, tomēr tā kā tās ir lielā mērā strukturētas intervijas, autores piedāvātāstipoloģijas izriet vairāk no teorētiskiem konceptiem, nevis balstās empīriskajos datos, samērāmehāniski dalot žurnālistus tradicionālistos, ar padomju pieredzi un mūsdienīgajos, kuri sekoRietumu žurnālistikas tradīcijai. 3 Domāju, ka šis paaudžu dalījums ir pārlieku mehānisks unvienkāršots, jo pati autore dod piemērus, kuros redzams, ka žurnālisti lieto vecās pieejas jaunosapstākļos, kalpodami ne vairs vienai politiskai doktrīnai, bet viena saimnieka (īpašnieka) interesēmvai biznesa apsvērumiem. Līdz ar to žurnālistu grupējumam vajadzētu būt niansētākam,kas labāk aprakstītu reālās lomu izpratnes variācijas.Kāda ir situācija Latvijas žurnālistikā?Latvijā 1998. gadā veiktā žurnālistu aptauja parādīja – kaut arī atšķirības starp padomju unpostpadomju žurnālistu paaudzi bija diezgan ievērojamas, tās bija daudz izteiktākas, salīdzinotlatviešu un krievu žurnālistu atbildes (Šulmane, 2000, 63–94).Sociālās un mediju sistēmas transformācija, žurnālistiskās un politiskās kultūras un ikdienasprakses izmaiņas, kā arī pārmaiņas attieksmēs pret pagātni, iedomāto robežu un kopienu transformācijas– tas viss ietekmē profesionālās identitātes – gan individuālās, gan kolektīvās.Nacionālie dienas laikraksti ir tradicionāli ciešāk saistīti ar politiskās varas struktūrām un tosnepārprotami ietekmē dažādi institucionāli un strukturāli ierobežojumi (spiedieni), kas ietekmēziņu radīšanas procesu. Laikrakstos strādā dažādu paaudžu un pieredzes žurnālisti; laikrakstusaturs, būdams orientēts uz konkrētām mērķauditorijām un uzskatu līderiem, var reljefāk uzrādītatšķirīgās žurnālistiskās prakses, vērtības un atšķirības sabiedriski politisko jautājumu traktējumā.Svarīgi ir noskaidrot, kādi faktori Latvijā ir būtiskākie atšķirību radītāji preses izdevumu/žurnālistikas praktiķu diskursā – vispārējas, globālas tendences (komercializācija, tabloidizācijanelielā tirgus apstākļos), atšķirīgās žurnālistiskās tradīcijas, kuras mēdz absolutizēt (t.s. Rietumuversus vēsturiski literārai tradīcijai), mediju atkarība no īpašniekiem, pieejamība publiskajaisfērai (pozīcijas-opozīcijas diskurss), žurnālistu profesionālās vērtības vai citi faktori.Šo atšķirību noskaidrošana ir aktuāla tāpēc, ka pēdējā laika preses satura analīzes parādījušas,ka atšķirību demarkācijas līnija nav tikai preses sadalījums latviešu un krievu izdevumos. Neretivairāk līdzību sastopams, piemēram, starp laikrakstiem “Diena” un “Telegraf” vai “LatvijasAvīze” (LA) un “Čas”, nekā starp “Dienu” un LA.Līdzšinējā pētījumu pieredze un teorētiskās literatūras studijas mudina formulēt pieņēmumu,ka žurnālistu profesionālo ideoloģiju ietekmē mediju organizācija ar tās formulētu vai neformulētupolitisko līniju un praktizēto žurnālistikas modeli, kā arī valsts politiskā kultūra kopumā.Aināra Dimanta veiktais pētījums parāda, ka korespondentu līmenī žurnālisti intervijās neretišo redakcionālo politiku nespēj formulēt (Dimants, 2004, 143).Ir pētījumi, kuri apliecina, ka žurnālisti vieglāk identificējas ar žurnālista profesiju kopumā,nevis ar konkrēto mediju, kurā ir nodarbināti (Russo, 1998, 72–111). Iespējams, ka Latvijā artās sadalītajām mediju telpām (subsistēmām vai kultūrām), ar vienotas žurnālistu kopienas, reālifunkcionējošas profesionālas organizācijas un ētikas kodeksa trūkumu situācija ir atšķirīga.Pauls Parsonss (Paul Parsons) kā mediju attīstības sešas barjeras min fiziskās, kultūras, ekonomiskās,valdības, mediju un tehnoloģiskās barjeras (Parsons, 2004, 52). Latvijas gadījumā kāsvarīgu kultūras barjeru var minēt abu valodu mediju apakšsistēmu esamību, kā arī Krievijasinformācijas telpas pieejamību un ietekmi, kas var sarežģīt auditoriju informatīvo vajadzību44