LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAdai jābūt sievietei – estrādes dziesmas izpildītājai?”, “Vai, izpildot dziesmu, jābūt teatrāliemefektiem?”, “Vai estrādes mūzika zaudējusi, kad Imants Kalniņš pievērsies akadēmiskajamžanram?”, “Kāpēc Latvijā tā iecienīta itāliešu estrāde?”1985. gada raidījumā publikas viedoklis satura veidošanā tiek iesaistīts ar ielu interviju formu,turklāt intervētājs ir mākslīgi radīts personāžs – klauns Ingerūns. Intervijas caurvij tēma– kas kopīgs dziesmai ar pasaku, un tās mijas ar popmūzikas videoklipiem, kuru tēmas tiešākvai netiešāk saistāmas ar jēdzienu pasaka. Arī studijas ekspertu konkursa uzvarētājs jānosakaskatītājiem savās vēstulēs – fokuss uz publikas iesaisti ir ļoti nozīmīgs.1987. gada raidījumā interakcija ar publiku ir raidījuma vadlīnija – viktorīna studijā ar astoņiemdalībniekiem, kas cīnās par balvu pie datora ekrāniem un spiež pogu ar pareizo atbildi,un publiku amfiteātrī, kas līdzdarbojas, arī atbildot uz raidījuma vadītāju – populāru diskžokejuArvīda Mūrnieka un Ainara Mielava – jautājumiem. Gan atbildēs uz viktorīnas jautājumiem, gancitētajās skatītāju vēstulēs ietverta oficiālajā publiskajā telpā nepieejama informācija, kas liecina:zināšanu iegūšana par Rietumu popkultūru ir neoficiāli atļauta, pretstatā, piemēram, 50. gadospraktizētajai izteikti piesardzīgajai pieejai, kuru ilustrē pazīstamais ironiskais dzejolītis: “šodienviņš klausās džezu, rīt dzimteni nodos”. Popmūzika, zināšanas par popmūziķu daiļradi un dzīvesgājumu nav svešķermeņa tipa saturs, kurš kā īpaši jāpiesaka un jāpiesaista eksperti, kas sniegtupapildu izskaidrojumus.Šo līdz 1987. gadam notikušo popkultūras apgūšanas leģitimizāciju raksturo 1987. gada raidījumāpar Braeina Īno daiļradi stāstījušā Hardija Lediņa nobeiguma teksts: “Ja kāds no jumsieinteresēsies par Braeinu Īno, gan viņš zinās, kā vairāk tikt pie šīs informācijas un šīs mākslas”.SecinājumiTriju četru gadu laikā Latvijas PSR televīzijas satura veidotāju un uzraugu izpratne par to,kas ir pieļaujams padomju medija saturā, mainījās.Šīs izmaiņas skāra gan informācijas daudzumu par Rietumu popkultūru, gan šīs informācijas“radikālumu” iepretim padomju gaumes standartam, tādējādi sākot orientēties uz dažādu subkulturāluformāciju (piemēram, “smagās rokmūzikas” cienītāji) interešu loku, kuru eksistencestagnācijas laika padomju režīmā tika atzīta par neiespējamu. Raidījuma cikla sākumā obligātiir katru Rietumu popkultūrai piederīgo informatīvo vienību komentēt no ideoloģijas pozīcijām(Preslija dzīve – kapitālisma ļaunuma paraugs, grupas “KGB” nosaukuma izvēle – provokācijapret padomju bloku), savukārt cikla beigu posmā iespējams runāt par Rietumu popkultūrā notiekošokā sarunas objektu (piemēram, Braeina Īno multimediālā māksla), nepievēršot nekāduuzmanību tam, kāda ir tā loma sociālisma un kapitālisma nometņu pretstāves aspektā.Vienlaikus mainījās arī uzrunas forma un stils – samazinājās sausā diktora teksta īpatsvars,palielinājās improvizējoša studijas moderatora loma, tika ieviesti radoši risinājumi – piemēram,virtuālais intervētājs Ingerūns. Komentējošo ekspertu statusā partijas un Maskavas pārstāvjus(Ķezbers, Troickis) nomainīja alternatīvas publiskas telpas pārstāvji, piemēram, Hardijs Lediņš.Izmantotā literatūraBerger, A. (2005). Media Analysis Techniques (3rd ed.). London: Sage, New Delhi: Thousand Oaks.Høyer, S., Lauk, E. & Vihalem, P. (eds.). (1993). Towards a Civic Society. The Baltic Media`s Long Road ToFreedom. Tartu: Tartu, Baltic Association for Media Research/Nota Baltica, Ltd.Morely, D. (1992). Television, Audiences And Cultural Studies. London: Routledge.Rudaks, U. (2008). Rokupācija. Rīga: Dienas grāmata.175