LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAreferēja par Rīgas dokumentālo kino skolu un tā kā poētiskās, tā arī socioloģiskās dumpībasvēsturi, sniedza principiāli nozīmīgu ieguldījumu šajā analītiskajā refleksijā “Blick zurueck nachvorn” (“Atskats pagātnē, skatoties nākotnē”). Izlasīt viņa pienesumu diskusijai “Rīgas skolasfenomens”, kā arī Ivara Selecka intervijas tekstu “Pastāvēt uz savu skatījumu” var pieminētajāgrāmatā, kas, starp citu, 2003. gadā izdota arī Prāgā čehu valodā un ko Prāgas kino augstskolasFAMU dokumentālā kino nodaļas studenti vērtē kā svarīgu impulsu viņu tagadējā radošajā darbā.Rīdzinieku kontakti ar Štutgartes Dokumentālā kino namu pēc simpozija neaptrūka un patpalīdzēja zināmu laiku uzturēt tālu ārpus Latvijas augsti vērtēto Jūrmalas dokumentālā kinosimpoziju tradīciju. Tas, ka šim forumam, tāpat kā visam Latvijas dokumentālajam kino tiešipēc padomju impērijas gala jau neatkarīgajā valstī bija jācīnās par izdzīvošanu, pieder pie postvēsturiskāapvērsuma (Nach-Wende) lieliem paradoksiem. Pie manām atmiņām par Ābramupieder arī kopīgās dumpīgās sēras, kas mūs tolaik vienoja un kas noteikti turpinās, domājotpar globalizācijas ietekmē arvien sarūkošām dokumentālā kino aktīvas līdzdalības iespējāmsabiedrības dzīvē. Protams, mums abiem nevarēja paiet garām, ka, neskatoties uz visu, ir sāciesjauno dokumentālistu sevis apliecināšanas process, viņu vidū ir arī Prāgas FAMU studenti, kuriĀbrama pieminēto tekstu “Rīgas skolas fenomens” nebūt neuztver kā nostalģiski uz pagātnivērstu lasāmvielu... Daudzi Austrum- un Rietumeiropā ir pateicīgi Ābramam, ka viņš nepaužvilšanos, bet turpina moži un radoši kritiski analizēt reāli pastāvošo īstenību.Tikpat neaizmirstama bija mūsu tikšanās Hesenes Visbādenē, kas 19. gadsimtā bija Krievijasatpūtnieku Meka un jau tāpēc vien varētu būt zīmīga vieta Centrāl- un Austrumeiropas filmufestivālam ar moto “goEast”. Tā ietvaros es 2003. gada aprīlī sagatavoju starpdisciplināru simpoziju“Vāciešu tēli padomju un postpadomju filmās”. Tajā es ieplānoju arī Baltijas aspektu.Živīles Pipinites (Viļņa) tēma bija “Lietuviešu aktieri vāciešu lomās”, bet Ābrams referēja parvācu ebreju tēliem padomju propagandā.Ābramu es esmu iepazinis un cienu ne tikai kā analītiski operatīvās apgaismības “ziemeļugaismu”, bet arī kā uzticamu krievu kultūras pazinēju, un it sevišķi kā cilvēku, kam nevar būtvienaldzīgas Baltijas ebreju kopienas kultūras saknes un liktenis. Un tieši tas nevar tikt izslēgtsno dialoga ar vācieti. Vācu fašistu noziegumi arī pret Baltijas ebrejiem nekad nevar un nedrīkstbūt aizmirsti. Jau tāpēc vien mulsina un satrauc sākuma perioda tendences, visu to izspiest laukāno neatkarību atguvušās Latvijas vēstures tēla. Uz maniem jautājumiem Ābrams atbildēja lietišķiun konkrēti. Ar mūsdienu vēstures analītisku izpratni, kas konkrētās bīstamās izpausmes tikpatmaz ignorē kā cerības izraisošās Eiropas integrācijas perspektīvas. Arī šajā ziņā viņam, šķiet, irtaisnība. Tas fakts, ka Ābrama domas un darbs ir guvuši pelnītu uzmanību un atzinību ne vienpasaulē, bet arī savā dzimtenē, neatkarīgajā Latvijā, ir cerības zīme.2008. gadā Berlīnē209