LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAIngus BērziņšLU SZF Komunikācijas studiju nodaļa, doktora zinātniskā grāda pretendents (Latvija)LTV RAIDĪJUMS “VIDEORITMI” (1984 – 1987) –BEZCENZŪRAS LAIKMETA TELEVĪZIJASPRIEKŠVĒSTNESISLatvijas PSR televīzijā “Videoritmi” parādījās 1984. gadā – divus gadus pirms Padomju Savienībā oficiāli tikaievests “glasnostj” politikas kurss, kura sekas bija faktiska cenzūras izzušana padomju mediju telpā. “Videoritmu”cikls beidzās 1987. gadā – laika posmā, kad “glasnostj” jau darbojās, bet cenzūras tradīcijas joprojām bija dzīvas,un noteikti vēl nevarēja runāt par vārda brīvību padomju mediju telpā. Šī raksta uzdevums ir, pētot raidījuma saturudažādās tā dzīvescikla pakāpēs un intervējot raidījuma veidotājus, aprakstīt, kā dažu gadu laikā bezcenzūraslaikmeta priekšvakarā mainījās televīzijas satura veidotāju un uzraugu izpratne par to, kas ir pieļaujams padomjumedija saturā.Atslēgvārdi: televīzijas raidījums “Videoritmi”, TV raidījuma saturs, padomju televīzija, cenzūra, popmūzika,Jānis Šipkēvics, Juris Podnieks.Kultūras studijās pieņem, ka auditorija nav anonīma indivīdu masa, bet tā sastāv no dažādāmsubkulturālām formācijām, kuru “locekļi”, dekodējot informāciju, vadās no savām kultūrorientācijām(Morely, 1992, 54). Var uzskatīt, ka totalitārā režīma cenzūra apzināti centās dezorientētjauno paaudzi, lai tā nekādā gadījumā nevarētu veidot kopīgas subkulturālas formācijas arRietumu vienaudžiem – piemēram, hipijiem, pankiem, disko paaudzi.Totalitārā režīma attieksmi pret Rietumu popkultūru, kura kalpoja par ideoloģiskām vadlīnijāmaizliegumiem mediju saturā, trāpīgi raksturo PSRS himnas vārdu autora Sergeja Mihalkovateiktais: “Biedri, esmu pārliecināts, ka tās nav tikai nevainīgas jauniešu dejas. Tā ir slimība, kasdiemžēl nav ārstējama. Tas ir morālais AIDS, pret kuru mums nav zāļu. Tā nav vienkārši mūzika,tā ir inde jaunatnei, no kuras var izaugt jebkas. No narkomānijas un prostitūcijas līdz dzimtenesnodevībai” (Rudaks, 2008, 34).Tiesa gan, publiskās dzīves kontroles sistēma, kas bija pavājinājusies sešdesmitajos gados,ieguvusi jaunu spēku septiņdesmito gadu stagnācijas laikā, astoņdesmitajos nereti kļuva parformalitāti, jo komunistiskās partijas ideoloģiskie sargsuņi un cenzori bija noguruši un neuztvērasavu darbu nopietni. Nebija pat skaidri definētu “drīkst” un “nedrīkst” (Høyer, Lauk & Vihalem,1993, 211–212). Mediju saturā astoņdesmitajos gados varēja parādīties saturs, kurš, ja vadītospēc ortodoksālajiem padomju ideoloģiskajiem kanoniem, skaitījās kategoriski nepieņemams.Septiņdesmito gadu beigās padomju literatūrā un kino parādījās pastāvošo iekārtu gan alegorijās,gan tieši kritizējoši darbi – Marka Zaharova filma “Tas pats Minhauzens”, Jevgeņija Jevtušenkoromāns “Ogu vietas”, Čingiza Aitmatova romāns “Un garāka par mūžu diena ilgst” u.tml. Uz šocenzūras “caurumu” fona Rietumu popmūzikas videoklipu nonākšana padomju publiskajā telpā irsalīdzinoši nekaitīga. Rietumu popmūzikas video Latvijas PSR televīzijā šajā laikā parādās AldaErmanbrika vadītajā raidījumā “Varavīksne”, Padomju Savienības Centrālajā TV – raidījumā “Planētasbalsis”. Tas notiek ļoti neregulāri, bez jebkādas formāta koncepcijas – līdztekus sociālistiskovalstu un itāliešu estrādei var tikt parādīts rokgrupas “Queen” vai “Pink Floyd” video.“Videoritmu” idejas autors un raidījuma redaktors Jānis Šipkēvics 1 atceras, ka ļoti vēlējies televīzijasauditorijai parādīt, ka pasaulē eksistē cita mūzika, ja mūzika, kuru piedāvāja tā laika mediji (pašmājuestrādes žanrs, sociālistisko valstu un Itālijas estrādes žanrs), bija ne-progresīva, vecmodīga.Kā jau minēts – lai arī ar “noguruma” radītiem cenzūras caurumiem, taču totalitārā režīmamediju satura politika bija darīt visu, lai jautājumu lokā, kas attiecas uz popkultūru, mediji172