LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA1Filma ir pabeigta 1974. gadā, taču pirmā publikācija presē parādās tikai 1975. gada janvārī, kas ļauj pieņemt, kauz Latvijas kinoteātru ekrāniem filma ir parādījusies 1975. gada pavasarī.2Sk. www.filmas.lv3Kinoteātrī Rīga 2010. gada 8. janvārī tika atklāta Latvijas kultūras kanona filmu nedēļa. Sk. 2010. 8. okt.:http://www.filmas.lv/read_article/1514Sk. Rietuma, D. Ābols upē (1974). Sk. 2010. 8. okt.: http://kulturaskanons.lv/lv/1/10/109/5Turpat.6Filma ir tapusi divos posmos Padomju Savienības kinoindustrijas organizācijas specifikas dēļ. Tas tiks iztirzātsraksta turpinājumā.7Sk. Klimovičs, R. Ābols upē. Ceturtdiena, 14. janvāris (2010) 08:40 Sk. 2008. 8. okt.: http://diena.lv/lat/tautas_balss/blog/roberts-klimovics/abols-upe#comments8Sk. Zeltiņa, G. (2004). Ivars Kalniņš: vīrietis, kuru gaida? Rīga: Jumava. 34.lpp.9Pēc G. Zeltiņas citētais netiks atkārtots, jo autore atstāsta “Padomju Latvijas kinomākslu” diezgan precīzi. Irtikai svarīgi paturēt prātā oriģinālavotu. Turpmākajā tekstā oriģinālrecenzija tiks apskatīta plašāk, pievēršot uzmanībutam, ko G. Zeltiņa nav citējusi.10L. Althusera jēdziens “state ideological apparatuses” ir aprakstīts viņa rakstā Ideology and Ideological StateApparatuses, In S. Žižek (ed.). (1994). Mapping Ideology. London: Verso.11Tas, protams, neattiecas uz visu auditoriju. Piemēram, profesora Stuarta Hola (Stewart Hall) 1970. gadu pētījumsparādīja, ka dažādas auditorijas grupas saprot vienu un to pašu ziņojumu atšķirīgi – veidojas vēlamais,sadarbības un opozicionālais lasījums jeb nozīmes. Tātad identifikācija ar vienu vai citu personāžu, stāstītāju vaikameras aci notiek arī atkarībā no attieksmes pret ziņojuma tekstu. Detalizētāk skat. Hall, S., Hobson, D. (1980).In: Lowe, A. & Willis, P. (eds.) Culture, Media, Language. London: Hutchinson.12Piemēram, Lejiņš, A. (1975. g. 21. jūn.) Par dokumentālu spēles filmu jeb Aivara Freimaņa kinozvaigznēm.Literatūra un Māksla, 11. lpp.13Balstoties uz Rolana Barta (Roland Barthes) teorijas, kas postulē lasītāja kā galamērķa centrālo lomu tekstatapšanā. Lasītājs ir teksta nozīmes īstenotājs, līdzīgi filmas noskatīšanas momentā, filmai tiek piešķirta nozīme,filma tiek “īstenota”, tikai pateicoties tās skatītājam.14Acīmredzot, A. Lejiņš cenšas skaidrot un rast pamatojumu šim tekstam, filmai “Ābols upē”, iespējams, neapzinātiizejot no autora perspektīvas. No teorētiska viedokļa pieeju, kas balstās uz pieņēmumu par autora un viņadaiļdarba vienību, apraksta Mišels Fuko savā runā “Kas ir autors?“. Saskaņā ar Fuko autora vārds piešķir tekstamdiskursa statusu, autors ir funkcija. Modernajā kultūrā, apgalvo Fuko, autors tiek uztverts ne tikai kā daiļdarbaīpašnieks, oriģinalitātes un tādēļ patiesības garants, bet arī teksta pirmavots, autors ir tā vieta, kur sākas teksts,kur atrodas teksta ideja. Būtībā tas ir tikai projekcija, kas izriet no teksta analīzes, autors funkcionē kā tekstaskaidrotājs. Teksts tiek skaidrots ar autora biogrāfiju, uzskatiem, rakstīšanas stilu un kontinuitāti, pretrunas tiekskaidrotas ar autora attīstību, bet autors kā funkcija arī garantē rakstītā vienību.15Pats jēdziens “kinozvaigzne“, kas parādās raksta nosaukumā, ir attiecināms uz spēlfilmām. Raksta autors cenšaspierādīt, ka arī dokumentālie personāži savā veidā šajā filmā ir kinozvaigznes, taču paliekošs iespaids ir tikaipar trīs galvenajām zvaigznēm – A. Freimanis ar operatoru D. Sīmani, aktieri I. Kalniņš un A. Līvmane, un diktorabalss B. Podnieks.16Ir jāatzīmē, ka šīs kvalitātes nosacīti ir jaunas Latvijas dokumentālā kino ietvaros, zīmes kā simbola lietošanair raksturīga, piemēram, Sergeja Eizenšteina filmām.17Apsūdzība melodramatismā ir izskanējusi arī jau pieminētajā G. Zeltiņas grāmatā, taču O. Baltause pamato šoapsūdzību ar ābola kā simbola klātbūtni.18Par arhīva materiāliem esmu pateicīga Olgai Proskurovai, kas laipni piedāvāja sava darba augļus LatvijasValsts arhīvā. Latvijas Valsts arhīvs (turpmāk – LVA) 416. f., 4. ap., 85. l., 141. lpp.19Turpat. 142. lpp.20Turpat. 143. lpp.21Turpat.22Turpat. 145. lpp.23Turpat. 143. lpp.24Piemēram, A. Lejiņš raksta, ka filma tomēr ir viengabalaina, kaut arī apspriež tās vizuālos un akustiskos, dokumentālosun spēles slāņus atsevišķi.25Sk. Pujēna, S. Intervija ar komentāriem (Intervija ar Lailu Pakalniņu un Gintu Bērziņu) Sk. 2007. 18.dec.:http://www.media.lv/kv199806/980601/06.htm26Iespējams, tas bija intuitīvi. 1970. gados padomju kultūrā cilvēki, īpaši inteliģence, zaudēja ticību vārdiem,kurus, šķiet, bija okupējusi dominējošā ideoloģija.133