LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA“[..] Māmiņai ir ļoti maz laika, viņa pārnāk no darba nogurusi. Intai tā gribas parunāties,bet māmiņai jau citi pienākumi [..] Tētis brauc komandējumos, un darbaviņam ir daudz, un ir reizes, kad viņš strādā savā istabā, un tad Intai ir jāstaigā uzpirkstu galiņiem, lai netraucētu,” stāsta autore Dagnija Zigmonte raksturo padomjuģimenes ikdienu (Zigmonte, 1959, (11), 6–7).Tāpēc mājas sakopšana bērniem reizē ir gan pienākums, gan iepriecinājums vecākiem:“Ikdienas no rīta/ Sien priekšautu Zita/ Un māmiņai palīdzēt mēdz./Ar lupatu rokās/Tā veicīgi lokās/ Pat sīkāko gruzīti redz./ [..] Bet Zitiņa naigā/ Ar slotiņu staigā,/ Unmāmiņai arī ir prieks!” (Gustava, 1959, (7), 7).Īpaši Sieviešu dienā un citos valsts svētkos bērnu čaklums ir vislabākā dāvana. To ilustrēstāsts par meiteni, kas, vēlēdamās iepriecināt mammu Sieviešu dienā, pirmoreiz pati patstāvīgistrādāja. Kad Ira pamodās, mamma jau bija devusies uz darbu, tāpēc meitene nolēma viņu apsveiktpēcpusdienā. Paēdusi brokastis, Ira sakrāva netīros traukus kaudzē turpat uz galda – ganmāmiņa pēc darba tos nokops. Taču tad Ira atcerējās mammas nopūtu:“Ak, meitiņ, būtu kaut savu šķīvīti pati nomazgājusi [..]”(Leimane, 1960, (3), 4).Tāpēc viņas iepriecināšanai Ira nolēma izmazgāt netīros traukus pati. “Izpērkot vainu” par agrākoslinkumu, meitene vēl nospodrināja savus zābakus, māmiņas kurpes un uzkopa māju, secinot, ka“[..] istabu slaucīt ir nevis grūti, bet pavisam patīkami” (Leimane, 1960, (3), 4).Stāsta nobeigums rāda ļoti skaidru “rīcība-sekas” shēmu, kas var motivēt lasītājus iepriecinātvecākus tāpat, kā to darīja Ira:“Ko māmiņa, ienākusi uzpostajā istabā, sacīja? Ai, viņa neteica neko. Viņa klusēdamaapkampa savu meitiņu un tā priecīgi, priecīgi pasmaidīja” (Leimane, 1960, (3), 4).Nereti bērni devās palīdzēt vecākiem arī viņu profesijā, darot smagus un pat bīstamus darbus.Piemēram, kāds zēns lepojas:“Vakar tētim palīdzot,/ dažbrīd krietni svīdu,/ Kad zem lielā traktora/ gultņus ieziestlīdu./ Šodien mēs ar tētuku/ stūri turam abi,/ Plašus laukus kolhozam/ uzardami abi”(Kārkliņš, 1958, (2), 10).Bērnu palīdzība un līdzdalība darba procesā tiek skaidrota kā neatsverama. Un, darbojotiestandēmā, “darbs labi veicās” (Grigulis, 1959, (12), 10).Līdzīgi kā uzslavas tas lasītājiem var dot stimulu pārņemt savā uzvedībā palīdzību vecākiemviņu darbā un mājas soļa veikšanā.Darbs vieno paaudzesTā kā bērnu vecāki parasti ir aizņemti darbā, “Zīlītes” rakstos liela loma darbaudzināšanā tikapiešķirta citiem ģimenes locekļiem, īpaši vecmāmiņai un vectēvam. Mazbērni nav skubināmistrādāt, bet paši piesakās viņiem palīgā:19