LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAsasaistes tajā nav. Caurvijošās tēmas – dzīves un nāves, patiesības un meli. Tās nerisina loģiskajālīmenī [..] Mūsu filmā skatītāja loma ir ļoti augsta. Katrs skatītājs var jebkurā situācijā ielikt savudzīves pieredzi [..] Mēs nenosaucam vārdos, skatītājs pats var nonākt pie kādiem secinājumiem.Mēs dzīvei uzdodam jautājumus, bet ne atbildes” (Кекелидзе, 1987, 25. апр., 2).“Pašā darba procesā Jurim jau bija sava grupa, ar kuru viņš strādāja,” turpina Ā. Kleckins,“tā arī veidoja filmu. Jurim bija nepieciešama “sava komanda”, kopīgā darbā pārbaudīti cilvēki,jo tad, kad Juris sāka strādāt, nebija ne dienas, ne naktis, ne brīvdienas.Viņš bija aizrautīgs un īsts komunikācijas ģēnijs, jo nevienam neko nelūdza, bet visi pašināca talkā, piedāvāja savu palīdzību. Scenārija tapšanas gaitā izstaigājām milzum daudz jauniešukompānijas, visi trīs piedalījāmies sarunās, diskutējām. Viens no veidiem, kā nokļuvām jauniešuvidē, bija attiecības ar Jāni Šipkēvicu, kura vadītajos “Video ritmos” piedalījāmies. J. Šipkēvicaraidījums bija ļoti populārs jaunatnes vidū. Līdz ar to mūs šajā vidē ļoti labi uzņēma, sarunāsjaunieši bija atklāti, bet tad mēs vēl nefilmējām. Scenārijs bija rezultāts tam, ko mēs izrunājām”. 20“Tie jaunieši, kurus mēs filmējām”, turpina Ā. Kleckins, “bez šaubām ir filmas līdzautori, tāmēs viņus uztvērām, tā jutās viņi paši.” 21“Es runāju par cilvēkiem, kuri veidoja filmu”, skaidro Ā. Kleckins, “bet šāda veida filmaslīdzautors ir arī skatītājs, lai gan pašā tapšanas gaitā nepiedalījies, bet uztveres brīdī viņš kļūstpar līdzautoru, jo saruna notiek starp filmu un skatītāju, tas, kā skatītājs filmu uztver, ir atkarīgsno viņa paša, no tā, ko katrs uztver, saprot, kas viņu uzrunā. Tādēļ filma var būt uztverta ļotiatšķirīgi. Piemēram, filma nebija iecerēta politiska, bet liela daļa to tādu redzēja, jo tādu to uztvēra.Tieši tādēļ es runāju par skatītāja būtisko nozīmi.” 22Filmēšanas sākumsRežisors Juris Podnieks filmēšanas sākumu saistīja ar nejaušību: “Reiz braucām filmēt miglu pārDaugavu pie Rīgas. Filmēšana ieilga, atgriezāmies tikai vakarā. Arī filmas lenta vēl palikusi pāri.Kāds ierosināja – iebrauksim, paskatīsimies: te netālu uzstājas ansamblis “Pērkons”. Sākām filmēt.Un mūsu acu priekšā jaunie skatītāji, galvenokārt rīdzinieki, sāka celties kājās, dziedāt līdzi, ielencaestrādi, dejoja ... Tas, kas redzams pašā filmas sākumā. Filmas lenta beidzās, un mēs aizbraucām.Bet pēc koncerta skatītāju pūlis mājupceļā izdemolēja divus elektriskā vilciena vagonus – dauzījastiklus, bojāja sēdekļus ... Bija skaļa lieta, tiesa. Uz tiesu mēs jau aizbraucām ar nodomu filmēt.Bet pēc tam sākām meklēt tos, kurus bijām uzfilmējuši koncerta laikā. Uztaisījām fotogrāfijas, espats ar tām staigāju pa pilsētas diskotēkām, bāriem, vaicājām, vai kāds nezina, kur tādu un tāduvar atrast ... Teicu, ka uzņemu filmu, neesmu no milicijas. Noticēja...” (Ажгихиа, 1987, 28. фев.).Filmas montāžas režisore Antra Cilinska stāsta, ka viena no filmas veiksmēm bija Jura Podniekatalants “būt īstajā vietā, īstajā laikā”, tā arī izdevās būt klāt zīmīgajā koncertā, filmēt, kaskļuva par filmēšanas procesa sākumu. 23Laika grafiksA.R.: Aplūkojot saglabātos dokumentus, rodas jautājums, kādēļ tik ilgs filmas tapšanaslaiks – no 1983. gada līdz 1986. gadam.Ā.K.: Scenārijs bija pieņemts, bet naudu nedeva, jo pilnmetrāžas filmas bija Maskavas pasūtījums.Līdz ar to var teikt, ka pretestība filmas tapšanai sākās, kad 1984. un 1985. gadā nebijanaudas, bet tas nebija naudas jautājums, bet gan neuzdrīkstēšanās. Lēmums parādījās tikai tad, kadievēlēja Gorbačovu.80