LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAInta BrikšeLU SZF Komunikācijas studiju nodaļa, profesore (Latvija)DOGMAS UN TĀPATĪBA: LATVIEŠU PADOMJUŽURNĀLISTIKA. 20. GADSIMTA SEPTIŅDESMITIE20. gadsimta septiņdesmitajos gados padomju žurnālistikā sākas būtiski profesionalizācijas procesi, kas saistītiar ideoloģisko tehnoloģiju nomaiņām no vienvirziena masu un publiskās komunikācijas uz komunikācijas procesupārvaldību, ietverot medijus un žurnālistiku padomju cilvēku audzināšanas sistēmā. Šos procesus papildina jaunužurnālistikas programmu un katedru izveidošana universitātēs un mediju straujā attīstība, tādējādi žurnālistika noprofesijas, kurā strādā partejiski pārliecināti cilvēki, sāk veidoties par profesiju, kurā nodarbināti tie, kas to mērķtiecīgiapguvuši.Vienlaicīgi arī veidojas spriedze starp partijas dogmām, šo dogmu realizācijas iespējām ikdienas dzīves realitāti.Un padomju žurnālistika sāk iezīmēt savus nākamos konfliktus un krīzes.Rakstā tiek analizēti padomju mediju teoriju koncepti par žurnālistiku un Latvijas žurnālistikas prakses apzināšanāsprocess.Atslēgārdi: padomju žurnālistika, padomju žurnālistikas principi, padomju žurnālistikas funkcijas,žanri, identitāte.Izpratnes par medijiem un žurnālistiku: laika konteksts1977. gadā izdevniecības “Liesma” apgādā iznāca grāmata “Žurnālisti par žurnālistiku”.Rakstu krājuma sastādītājs – Vladislavs Gavars, žurnālists un laikraksta “Cīņa” 1 redaktoravietnieks, 2 mākslinieks – Jānis Borgs, bet zinātniskais redaktors – laikraksta “Cīņa” galvenaisredaktors filozofijas zinātņu kandidāts Ilmārs Īverts.Krājums pēc Alfrēda Bīlmaņa “Latviešu prese cīņā par Latvijas neatkarību ” ir pirmais mēģinājums,apkopojot praktisko pieredzi, pretendēt uz teorētiskiem vispārinājumiem. VladislavsGavars, uzrunājot lasītājus, raksta, ka “šāda grāmata latviešu valodā tiek izdota pirmo reizi.Meistarības celšanai tā dos atziņas gan profesionālajiem žurnālistiem, gan darba vietu korespondentiem– visiem mūsu preses aktīvistiem” (Gavars, 1977, 3).Krājumu veido divas daļas. Pirmā ir orientēta uz teorētiskiem spriedumiem un analīzi, betotrajā žurnālisti, kas galvenokārt pārstāv partijas presi, stāsta par savu pieredzi un dalās pārdomāspar žurnālista vietu sabiedrībā. Rakstus papildina “Skaitļi un fakti”, kuru mērķis ir parādītpadomju žurnālistikas sasniegumus.Šī krājuma struktūra atspoguļo gan tendenci sākt apzināt padomju žurnālistikas izpausmeskādos teorētiskos rāmējumos, gan arī orientāciju uz tās izciluma demonstrāciju, izmantojot izdevīguskvantitatīvos rādītājus (mediju skaits, aptvertā auditorija un tml.).Kaut arī Ņikitas Hruščova atkusnis bija īss un deva ierobežotas brīvības iespējas, tomēr pagājušagadsimta 70. gados padomju sabiedrība vairs nav tik noslēgta no ārpasaules un pret ārpasaulikā staļinisma periodā – cilvēki, kaut stingri kontrolēti, dodas ārzemju tūrisma braucienos, valstīlegāli vai nelegāli ienāk arī ārzemju publikācijas, filmas, mūzika utt. Salīdzinoši brīvi kļūst pieejamaAustrumeiropas mediju vide (piemēram, Austrumvācijas populārākais nedēļas izdevumsNBI (Neue Berliner Illustrierte), Polijas radio staciju raidītā populārā mūzika, Austrumeiropasvalstīs uzņemtās filmas utt.), kas nav tik sastingusi un ortodoksāla kā PSRS. Tā arvien vairākcilvēkiem rodas iespējas salīdzināt mediju piedāvājumu.Būtiska loma ir arī komunikācijas tehnoloģiju attīstībai, kas palielina informācijas izplatīšanasapjomu un ātrumu, un kopumā ietekmē mediju lietošanas raksturojumus. Televīzija, ienākot cil-27