LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAkā galveno filmas neveiksmes iemeslu ir, visdrīzāk, citāts no “Padomju Latvijas kinomākslas”.Filma “Ābols upē” tiek detalizēti analizēta darbā Padomju Latvijas kinomāksla”. 9 SilvijasLīces rakstītajā nodaļā par latviešu mākslas kino 20. gadsimta septiņdesmitajos gados uzsvērtatās orientācija uz “mūsdienu tematiku un problemātiku”, kaut arī atzīme, ka šīs “pārmaiņas aktierfilmāsar Rīgas kinostudijas marku vispirms izpaužas kvantitatīvi; tikai ap gadu desmita viduvar runāt par jaunu – sava laika prasībām tuvinātu kvalitāšu parādīšanos.” Nenoliedzami vienano šīm filmām “ar jaunām kvalitātēm” ir “Ābols upē” (Riekstiņš, 1989, 134). Atsevišķa nodaļagrāmatā tiek veltīta dokumentālistu ienākšanai aktierkino režijā, un galvenie jautājumi šeit ir:“Ko ar dokumentālā kino līdzekļiem neizsakāmu viņi [dokumentālisti Uldis Braunsun Aivars Freimanis] gribēja uz ekrāna pateikt par mūsdienu dzīvi un cilvēkiem? Kāviņi nonāca līdz šim pirmajam solim mākslas kino jomā, un cik tas bija likumsakarīgsviņu radošajā ceļā?” (Riekstiņš, 1989, 152).Pirmā filma, ko autori iztirzā šajā jomā, ir “Ābols upē”, arī šeit tiek atzīmēta sarežģītā filmastapšanas vēsture. Taču filmas analīzē galvenais uzsvars tiek likts uz autora idejas un motivācijasnoskaidrošanu. Katrs Aivara Freimaņa solis filmas veidošanas procesā, katrs lēmums tiek šeitpaskaidrots un pamatots:“Jau no kinodarbības sākuma A. Freimanī dzīvoja ideja uzņemt filmu par kādu noDaugavas salām, parādīt turienes savdabīgo vidi un cilvēkus, kur aizejošajā visai patriarhālajādzīves stilā pamazām ielaužas mūsdienu plašās industrializācijas laikmetazīmes. Izvēle apstājās pie Zaķusalas, kas tik ļoti kontrastēja ar jaunās Rīgas straujajiemritmiem un steigu, atrodoties būtībā pašā lielpilsētas vidū” (Riekstiņš, 1989, 152–153).Tātad tiek uzsvērts, ka filmas ilgais tapšanas ceļš ir ne tik daudz tas ceļš, ko apraksta G. Zeltiņa,bet gan režisora kinodzīves ceļš pie filmas. Turklāt filmas iecere jau sākumā tiek aprakstīta kākonkrēti formulēta fabula – patriarhālajā dzīves stilā ielaužas industrializācijas laikmets. Daugavassalu pieminēšana daudzskaitlī un Zaķusalas izvēle, salīdzinot ar šo konkrēto formulējumu,izklausās kā nejaušs akts. Tāda sajūta ir, arī lasot par aktieru izvēli:“Kādi būs šo aktieru uzdevumi filmas sižetiskajā risinājumā, tobrīd nezināja pat darbaautori. Savam “kinoeksperimentam” viņi intuitīvi izraudzījās Tautas kinoaktierustudijas audzēkņus Akvelīnu Līvmani un Ivaru Kalniņu, kuri tai laikā kārtoja iestājeksāmenusDailes teātra 5. studijā un bija publikai vēl sveši” (Riekstiņš, 1989, 153).Te parādās tas pats skaidrojums kā salu gadījumā – iecerētais diktē to, kas ir vajadzīgs, lai šoiecerēto īstenotu, bet pārējais ir nejauši atlasīts:“Vairākus mēnešus režisors kopā ar operatoru D. Sīmani, izmantojot visvienkāršākokinouzņemšanas tehniku, ar ilgstoša kinonovērojuma metodi fiksēja Zaķusalu – tāsļaudis, ikdienas dzīvi, ainavas. Bija iegūts unikāls dokumentālais materiāls. Tačuarvien neatlaidīgāk vilināja doma ievest šai vidē, starp šiem ļaudīm dažus aktierus,pie tam skatītājiem pazīstamus – tādus, kurus varētu uztvert kā reālas personas”(Riekstiņš, 1989, 153).Kā minēts iepriekšējā citātā, šajā stadijā filmas autori vēl nezina, kas šiem aktieriem būsjādara. Analizējot darbu ar aktieriem, daudz tiek citētas 1975. gada recenzijas, taču runājot par120