LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKA - Academia

LAIKU ATŠALKAS: ŽURNĀLISTIKA, KINO, POLITIKAprasībām”, “komentēt notikumus, palīdzēt iedzīvotājiem pareizi orientēties notiekošajā”).Manuels Kastells identitāšu raksturošanai piedāvā trīs formas un izcelsmes: leģitīmā (legitimizing)identitāte (ievieš dominējošās sabiedrības institūcijas, lai paplašinātu un racionalizētusavu dominējošo lomu); pretošanās (resistance) identitāte (veidojas uz kopīgu, visiem zināmuatšķirību pamata, kas tiek izmantots kopīgai pretestībai pret citādāk nepārvaramu spiedienu) unprojicētā (project) identitāte, kad sociālie aktori, balstoties uz pieejamajiem kultūras materiāliem,veido jaunu identitāti, lai pārdefinētu savu pozīciju sabiedrībā (Castells, 2004, 8–9).Vērtējot žurnālistu atbildes šajā kontekstā, var secināt, ka individuālās izpratnes būtiskiietekmē padomju žurnālistikas leģitīmā identitāte – cīnīties par partijas mērķiem un apgaismotiedzīvotājus. Bet ne mazāk spēcīga ir arī pretošanās identitāte – žurnālisti profesionālajā darbībāorientējas uz aspektiem, kas apmierina viņu ego un arī rada iespēju nodarboties ar žurnālistiku,distancējoties no leģitīmās identitātes, ko tai konstruē partija. Tāpēc padomju žurnālistikā sociāloun profesionālo identitāšu konstruēšanā dažādā intensitātē, ko determinē mediju veidi, redakcijupersonāla politika, saiknes ar legālajiem un nelegālajiem kultūras procesiem un citiem faktoriem,izteikti vērojamas divas tendences. Pirmkārt, distancēšanās no kompartijas deklarētajiemmediju un žurnālistikas raksturojumiem, izmantojot tos tikai formāli, bet praktiski pievēršotiescilvēku ikdienai, viņu dzīvei un problēmām. Otrkārt, orientēšanās uz kultūras un mākslas vidi,norobežojoties no bezjēdzīgās padomju politiskās dzīves un pievēršoties izklaides žurnālistikaipadomju ideoloģijas pieļautajās robežās.70. gados žurnālistika sāk nostiprināties kā noteikta profesionālās darbības joma, un tāpēcvitāli svarīgi, lai tā iegūtu savas identitātes raksturojumus, bet priekšstati par žurnālista piederībuun arī darba būtību ir visai dažādi:“[..] žurnālists taču nav vienkārši preses kalps, bet gan politisks darbinieks, Komunistiskāspartijas cīnītājs” (Paršins, 1977, 139);“[..] reizēm žurnālistu sauc par publicistu. Laikam tāpēc, lai uzsvērtu viņa patiesimeistarīgās jaunrades sabiedriski politisko aktualitāti un tuvību literatūrai [..] Tačukatru profesionālu žurnālistu diezin vai sauksim par publicistu [..] lai tā sauktu – paržurnālistu un publicistu –, cilvēka darbībai masu informācijas orgānos vienmēr bijisun ir aktuālas politiskās cīņas raksturs” (Īverts, 1977, 6);“[..] publicistikas uzdevums ir “ne tikai rakstīt sava laika vēsturi, bet arī censtiespalīdzēt to veidot”” (Lejiete, 1977, 40);“[..] korespondents var būt gan profesionāls žurnālists, gan preses izdevuma sabiedriskaisaktīvists” (Andiņa, 1977, 59).Kopumā krājums atspoguļo gan padomju žurnālistu tāpatības veidošanās problēmas, gan arī tāspretmetisko saturu. Pirmkārt, tas ir jautājums par žurnālista piederību žurnālistikai vai partijas aparātam.Ja vietas piederība ir visai skaidra – redakcija, tad telpas piederība ir problemātiska, jo ikvienapubliskās telpas daļa ir partijas un tās ideoloģijas kontrolē, bet uz žurnālistiku šī uzraudzība attiecināmajo īpaši. Otrkārt, autori nedod skaidrus raksturojumus žurnālistikas un publicistikas identificēšanai– vai atšķirības (un arī dalījums) pastāv tikai žanru aspektā (kā informatīvie un publicistiskiežanri), vai arī – var norobežot kādas šaurākas specializācijas žurnālistikā kā profesionālā darbībā.Tamdēļ žurnālistikas korporatīvā vide veidojas sašķelta, jo atšķirīgas ir (1) žurnālistu pašuveidotās identitātes, (2) dažādu mediju kolektīvos komunicētās identitātes un (3) izpratnes paržurnālista darba formātiem, žanriem utt. Turklāt leģitīmās identitātes tiek akceptētas formāli, betpretošanās un projicētās identitātes ir neskaidras, jo trūkst brīvas publiskās telpas to mijdarbībai,kas ir pamatnosacījums sociālo identitāšu konstruēšanai. Šos procesus vēl jo vairāk padziļina tas,ka redakcijas papildina ne tikai partijas aktīvisti un/vai ļaudis, kuriem ir literāras dotības, bet tajāsarvien vairāk ienāk cilvēki, kas universitātē mērķtiecīgi gatavojušies profesionālai darbībai un34