POLITOLOĂIJA

kustība Krievijā nebūtu bijusi tik sekmīga. 246 Citiem vārdiem sakot, provokācijas palīdzēja
saglabāt revolucionārās tradīcijas un aizvien no jauna graut revolūcijas sagatavošanas darbus.
Provokācijas apšaubāmā loma varēja būt iemesls, kāpēc totalitāro režīmu vadītāji no tās
atteicās. Bez tam provokācija ir nepieciešama tikai tad, kad aizdomas nav pietiekams iemesls, lai
kādu apcietinātu un sodītu. Turklāt totalitāro režīmu vadītājiem nebija vajadzīgas provokācijas,
lai sodītu tos, kurus viĦi uzskatīja par ienaidniekiem. Svarīgāks par šiem tehniskajiem
apsvērumiem ir fakts, ka totalitārisms bija ideoloăiski definējis savus ienaidniekus jau pirms
varas sagrābšanas. Tātad «aizdomās turamos» nebija radījusi policijas informācija. Tā ebreji
nacistiskajā Vācijā un bijušo valdošo šėiru pēcteči Padomju Krievijā nekādas naidīgas akcijas
neveica, tomēr režīms viĦus pasludināja par «objektīvajiem ienaidniekiem». Galveno atšėirību
starp despotiskā un totalitārā režīma slepenpoliciju raksturo atšėirība starp «aizdomās turamo»
un «objektīvo ienaidnieku». «Objektīvo ienaidnieku» rada valdības politika, nevis viĦa paša
vēlēšanās šo valdību gāzt. 247 Tas nav cilvēks, kura «bīstamās domas jāizprovocē» vai kura
pagātne attaisno aizdomas, bet gan «tendences nesējs» - kā slimības baciĜu nēsātājs. 248 Totalitārie
valdnieki rīkojas kā cilvēki, kuri ilgstoši apvaino savu līdzcilvēku par ienaidnieku, līdz visi tam
notic. Jā, tas varbūt ir mazliet cietsirdīgi, toties iedarbīgi, turklāt vēl visi zina, kā veiksmīgi
karjeristi tiek galā ar saviem konkurentiem.
Jēdziena «objektīvs ienaidnieks» ieviešana totalitārā režīma darbībai ir svarīgāka nekā
attiecīgu kategoriju ideoloăiska definīcija. Ja totalitārajiem režīmiem tā rīkoties liktu tikai naids
pret ebrejiem vai buržujiem, tad, izdarījuši milzīgu noziegumu, tie varētu atgriezties pie
normālas dzīves un valdības likumiem. Taču notika pretējais. «Objektīvo ienaidnieku» kategorija
pārdzīvoja pirmos ideoloăiski noteiktos kustības ienaidniekus; mainoties apstākĜiem, tika atklāti
jauni ienaidnieki. Nacisti pēc ebreju iznīcināšanas plānoja sākt poĜu iznīcināšanu, un Hitlers pat
bija iecerējis dažu kategoriju vāciešu iznīcināšanu. 249 BoĜševiki, sākuši ar agrāko valdošo šėiru
pēcnācējiem, vērsa neierobežotu teroru pret kulakiem (30. gadu sākumā), tiem sekoja poĜu
izcelsmes krievi (1936.-1938.), kara laikā -tatāri un Volgas vācieši, pēc kara - karagūstekĦi un
Sarkanās armijas okupācijas spēku vienības, bet pēc ebreju valsts nodibināšanās - Krievijas
ebreji. Ienaidnieka kategorijas izvēle nav patvaĜīga, tai jābūt ticamai, lai to varētu publiskot un
izmantot propagandai ārzemēs, tāpēc ienaidnieku kategorijas izvēli var noteikt pat totalitārās
kustības propagandas vajadzības, piemēram, pēkšĦais, nekad agrāk nepieredzētais valdības
antisemītisms Padomju Savienībā, kas, iespējams, bija iecerēts, lai iegūtu PSRS Eiropas
satelītvalstu simpātijas. Šim nolūkam bija nepieciešamas paraugprāvas, kurās «objektīvi»
atklātus ienaidniekus piespieda pašiem atzīties savos noziegumos. Šādas izrādes visveiksmīgāk
izdevās ar totalitārisma doktrīnām sagandētiem cilvēkiem, kuri «subjektīvi» saprata savu
«objektīvo» vainu un atzinās tajā «lietas labā». 250 Pastāvēja «objektīvā ienaidnieka» koncepcija,
kuras identitāte mainījās atkarībā no apstākĜiem - tiklīdz viena ienaidnieku kategorija bija
likvidēta, karš tika pieteikts nākamajai. Tas vēlreiz pierāda, ka totalitārajā režīmā nav valdības šā
vārda parastajā nozīmē, bet gan ir kustība, kas nepārtraukti saduras aizvien ar jauniem šėēršĜiem,
pret kuriem jācīnās. Ja totalitārajā sistēmā vispār var runāt par juridisku domāšanu, tad tās
galvenā ideja ir «objektīvais ienaidnieks».
246 Nav nejauSība, ka tieši pēc ohrankas nodibināšanas 1880. gadā Krievijā īpaši aktivizējās revolucionārā kustība. Lai pierādītu savas pastāvēšanas
nepieciešamību, tieši ohranka bieži vien bija slepkavību organizētāja un tās ierēdĦi «kalpoja tiem, ko apsūdzēja» [..] Ja policijas agents būtu izplatījis
skrejlapas vai organizējis atentātu pret ministru, rezultāts būtu tas pats. (M. Laporte, op. cit., 25. lpp.) Turklāt nozīmīgākie atentāti - pret Stolipinu un
fon Plēvi -, šėiet, bija policijas darbs. Revolūcijai izšėirošs bija fakts, ka samērā mierīgos laika posmos tieši policija bija tā, kas «aktivizēja revolucionāro
darbību» {ibid. 71. lpp.).
Bertram D. Wolfe savā darbā Three Who Made A Revolution: Lenin, Trotsky, Stalin, 1948, nosaucis šo parādību par «policijas sociālismu».
247 Hanss Franks, kurš vēlāk kĜuva par Polijas ăenerālgubernatoru, definēja atšėirību starp «valstij bīstamu cilvēku» un «valstij naidīgu cilvēku».
Pirmajam tiek piedēvētas objektīvas īpašības neatkarīgi no viĦa gribas vai uzvedības. Nacistiskās slepenpolicijas darbība bija koncentrēta ne tikai pret
valstij naidīgu darbību, tās mērėis bija vērsties pret «visiem mēăinājumiem neatkarīgi no to mērėa, kas varētu valstij kaitēt». Sk: Deutsches
Venvaltungsrecht,
248 R. Hēns, nacistu jurists un SS biedrs, nekrologā Reinhardam Heidriham, kurš, pirms kĜuva par Čehoslovakijas pārvaldnieku, bija viens no
tuvākajiem Himlera līdzgaitniekiem, rakstīja, ka viĦš savus pretiniekus vērtējis «nevis kā cilvēkus, bet kā valstij bīstamu domu nesējus un tāpēc ārpus
tautas esošus». Deutsche Allgemaine Zeitung, 1942. gada 6. jūnijā, citēts pēc E. Kohn-Bramstedt. Dictatorship and Political Police, London, 1945.
249 1941. gada sākumā sanāksmē Hidera galvenajā mītnē tika ieteikts ieviest Polijā tos pašus pasākumus, ar kuriem ebrejus sagatavoja nāves
nometnēm: uzvārdu maiĦa iedzīvotājiem, kam tie ir vāciskas cilmes; nāvessods par dzimumsakariem starp poĜiem un vāciešiem (Rassenschande);
prasība poĜiem Vācijā nēsāt atšėirības zīmi - P burtu (tāpat kā ebrejiem dzelteno zvaigzni). Sk: Nazi Conspiracy. VIII, 237. un sek lpp., un Hansa
Franka dienasgrāmatu izd. Trial op. cit, XXDC 683. PoĜi paši, dabiski, drīz vien satraucās par savu likteni pēc tam, kad nacisti būs iznīcinājuši
ebrejus (Nazi Conspiracy, IV, 916.). Par Hidera plāniem attiecībā uz vāciešiem sk. 80. piezīmi.
248 Beks un Godins, op. rit., 87. lpp., runā par Padomju Savienībā arestēto «objektīvo ienaidnieku» raksturojumu. Arestēto vidū bija arī NKVD
darbinieki (153. lpp.). Subjektīvo ieskatu arestu un atzīšanās objektīvajā nepieciešamībā vislabāk sniedz šie bijušie slepenpolicisti. Viens no šiem
bijušajiem NKVD darbiniekiem ir teicis: «Mani priekšnieki pietiekami labi pazīst mani un manu darbu, un, ja partija un NKVD tagad liek man atzīties
šajos nodarījumos, tad taču viĦiem ir iemesls to darīt. Un mans, lojāla padomju pilsoĦa, pienākums ir nepretoties un atzīties visā, ko no manis prasa.»
[Ibid., 231. lpp.)
102