Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
nekad netiek atzīts, ka tā ir daudz lielāka atbildība un ka vidēji ikviena godprātīga žurnālista<br />
atbildības izjūta navmazāka par zinātnieka izjūtu, tieši otrādi -kā to rādījis karš - tā ir augstāka,<br />
tas netiek atzīts, jo atmiĦā, protams, bieži vien šausmīgās iedarbības dēĜ saglabājas tieši bezatbildīgie<br />
žurnālistikas rezultāti. Neviens netic, ka noteiktā aspektā krietns žurnālistu diskrētums ir<br />
vidēji augstāks nekā citiem cilvēkiem, un tomēr tā tas ir. Nesalīdzināmi lielāki kārdinājumi, ko<br />
rada šī profesija, un pārējie žurnālistiskās darbības nosacījumi mūsdienās rada tās sekas, kas<br />
iemācījušas publiku izturēties pret presi ar jauktām nicinājuma un nožēlojama gĜēvuma izjūtām.<br />
Par to, kas darāms, šodien nevarēsim runāt. Mūs interesē jautājums par žurnālistu politiskās<br />
profesijas likteni, viĦu izredzes nokĜūt politisko vadoĦu amatos. Līdz šim tas ir bijis iespējams<br />
vienīgi sociāldemokrātiskajā partijā. Taču redaktoru vietām tajā lielākoties bija ierēdĦa amata<br />
raksturs, tās nebija vadoĦa pozīcijas pamats.<br />
Salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm kopumā buržuāziskajās partijās izredzes uz<br />
politiskās varas sasniegšanu šādā ceĜā drīzāk jau ir pasliktinājušās. Ikvienam politiėim, protams,<br />
ir nozīmīga preses ietekme un attiecības ar presi. Taču tas, ka partijas vadonis nāktu no preses<br />
vides, bija - kā jau to varēja gaidīt - izĦēmums. Cēlonis ir žurnālistu ārkārtīgi pieaugušā<br />
«neaizstājamība», pirmām kārtām jau to žurnālistu, kuriem nav īpašuma un kuri tātad ir saistīti ar<br />
profesiju, kurus nosaka žumālistiskā uzĦēmuma intensitātes un aktualitātes milzīgais pieaugums.<br />
Nepieciešamība pelnīt, rakstot katru dienu vai vismaz nedēĜā pa rakstam, ir kā bluėis pie politiėa<br />
kājām, man ir zināmi piemēri, kā cilvēki, kas pēc savas natūras ir vadoĦi, ilgstoši gan ārēji, gan<br />
pirmām kārtām iekšēji tādējādi bija paralizēti varas sasniegšanā. Tas, ka preses attiecības ar<br />
valsts valdošajām varām un partijām vecajā režīmā ārkārtīgi kaitīgi ietekmēja žurnālistikas<br />
līmeni, ir atsevišėas nodaĜas vērts. Ienaidnieku zemēs šīs attiecības bija citādas. Taču arī tur un,<br />
šėiet, visās modernās valstīs attaisnojas atziĦa, ka žurnālistikā strādnieka politiskā ietekme<br />
samazinās, bet aizvien vairāk pieaug kapitālistiskā preses magnāta - piemēram, tāda kā «lorda»<br />
Nort-klifa 21 - politiskā ietekme.<br />
Katrā ziĦā pie mums lielie kapitālistiskie avīžu koncerni, kas sagrābuši savā varā avīzītes ar<br />
«maziem paziĦojumiem», «galvenos ziĦotājus», parasti ir bijuši tipiski politiskās indiferences<br />
izkopēji. Jo ar patstāvīgu politiku neko nevarēja nopelnīt, pirmām kārtām neko nevarēja nopelnīt<br />
bez veikalnieciskajai darbībai nepieciešamās politiski valdošo varu labvēlības. Sludinājumu<br />
veikals arī ir ceĜš, kādā kara laikā lielos apmēros mēăināja ietekmēt presi un kuru laikam arī<br />
tagad grib turpināt. Tomēr gaidāms, ka lielā prese no tā izvairīsies, taču mazo avīzīšu stāvoklis ir<br />
daudz smagāks. Katrā ziĦā šėiet, ka pie mums žurnālista karjera, lai cikvilinoša tā arī būtu un lai<br />
cik lielu ietekmi un iespaidošanu, pirmām kārtām jau politisko atbildību, solītu, tā - varbūt vēl<br />
jāpagaida, lai teiktu «vairs ne» vai «vēl ne» - būtu normāls politiskā vadoĦa karjeras ceĜš. Grūti<br />
pateikt, vai kaut ko izmainīs atteikšanās no anonimitātes principa, ko uzskata par pareizu daudzi<br />
-bet ne visi - žurnālisti. Tas, ko kara laikā mēs piedzīvojām vācu presē, kuras «vadīšanai» tika<br />
īpaši pieaicinātas literāri apdāvinātas personības, kas vienmēr izteikti uzstājās savā vārdā, dažos<br />
pazīstamākajos gadījumos diemžēl parādīja, ka šādā veidā ne tik droši izkopjama paaugstināta<br />
atbildības izjūta, kā to varēja iedomāties. DaĜēji - bez partiju izšėirības - tās tieši bija vissliktākās<br />
bulvāru lapeles, kas tādējādi centās sasniegt lielāku noietu un to arī sasniedza, šādi kungi,<br />
izdevēji un sensāciju žurnālisti guva mantību, bet ne godu. Tas nav iebildums pret principu;<br />
jautājums ir Ĝoti sarežăīts, un šī parādība nav arī vispārēja. Taču līdz šim tas nav bijis ceĜš uz<br />
patiesu vadonību vai atbildīgu politikas uzĦēmumu. Jāpagaida, kā attiecības veidosies turpmāk.<br />
Taču, neraugoties uz visiem apstākĜiem, žurnālista karjera ir viens no svarīgākajiem<br />
profesionālās politiskās darbības ceĜiem. Tas ir ne visiem domāts ceĜš. Vismazāk jau vāja<br />
rakstura cilvēkiem, it īpaši tiem cilvēkiem, kas iekšējo līdzsvaru var gūt tikai noturīgā kārtu stāvoklī.<br />
Ja pat jauna zinātnieka dzīvei arī ir azartisks raksturs, ap viĦu ir izveidotas striktas kārtas<br />
konvencijas, kas pasargā no noklīšanas neceĜos. Bet žurnālista dzīve jebkurā aspektā ir<br />
vistīrākais azarts, turklāt tā norisinās apstākĜos, kas pārbauda iekšējo stingrību tādā mērā, kā tas<br />
nenotiek nevienā citā situācijā. Rūgtā pieredze profesionālajā dzīvē varbūt ne vienmēr ir tas<br />
sliktākais. Tieši visveiksmīgākajam žurnālistam tiek izvirzītas īpaši grūtas iekšējās prasības. Tas<br />
nepavisam nav sīkums: ierasties šīszemes vareno salonā kā līdzīgam, visai bieži sarunāties baiĜu<br />
140
Change language