POLITOLOĂIJA

pieredzi par koncentrācijas nometnēm, bija tikpat nesekmīgi kā centieni pēc Pirmā pasaules kara
izdarīt politiskus secinājumus no frontes paaudzes pieredzes. Abos gadījumos izrādījās, ka šī
pieredze nevar sniegt neko vairāk kā nihilistiskas banalitātes. 272 Politiskās sekas, tādas kā,
piemēram, pēckara pacifisms, rada vispārējas bailes no kara, nevis karā gūtā pieredze. Nevis
nodarbošanās ar pacifiskām, no realitātes atrautām idejām, bet gan ieskats karu būtībā, kurus
īstenībā virza un mobilizē bailes, būtu Ĝāvis saprast, ka vienīgā iespēja cīnīties pret kariem ir —
novērst apstākĜus, kuros cilvēkiem zūd vēlēšanās dzīvot. Un totalitārisma koncentrācijas
nometĦu elles pieredze ir mūs pārliecinājusi, ka tādi apstākĜi it iespējami. 273 Tādējādi bailes no
koncentrācijas nometnēm un to radītais ieskats totalitārisma kundzības būtībā varētu noderēt, lai
izvairītos no novirzieniem - gan kreisā, gan labējā, veidojot vissvarīgāko orientieri mūsdienu
politikā, kurš atklātu, vai šis politiskais virziens nekalpo totalitārās kundzības mērėiem.
Jebkurā gadījumā bailes vismaz mazina sofistiski dialektiskos politikas izskaidrojumus, ka no
Ĝaunuma var rasties kaut kas labs. Šādai dialektiskai ekvilibristikai bija šėietams attaisnojums,
kamēr tika uzskatīts, ka vislielākais Ĝaunums, ko cilvēks var nodarīt cilvēkam, ir — slepkavība.
Taču, kā tagad zinām, slepkavība ir tikai ierobežots Ĝaunums. Slepkava, kas nogalina cilvēku,
kuram tik un tā būtu jāmirst, joprojām darbojas mums pazīstamajā dzīvības un nāves pasaulē, abi
šie jēdzieni ir saistīti, un uz tiem balstās dialektika. Slepkava aiz sevis atstāj līėi un neizliekas, ka
viĦa upuris nekad nav dzīvojis; ja viĦš dzēš pēdas, tad tās ir viĦa paša pēdas, nevis upura
piemiĦa vai to cilvēku sēras, kas šo upuri mīlējuši; slepkava iznīcina dzīvību, bet neiznīcina
cilvēka eksistences faktu.
Nacisti ar viĦiem piemītošo precizitāti reăistrēja koncentrācijas nometnēs veiktās operācijas
ar nosaukumu «Nakts aizsegā» (Nacht und Nebel). Radikālisms attieksmē pret cilvēkiem, liekot
viĦiem pazust šā vārda tiešajā nozīmē un izturoties tā, it kā šie cilvēki nekad nebūtu dzīvojuši,
bieži vienpirmajā brīdī nav saskatāms, jo gan Vācijas, gan Krievijas koncentrācijas nometnēs
bija atšėirīgas cilvēku kategorijas, pret kurām arī izturēšanās bija dažāda. Vācijā šīs dažādās
cilvēku kategorijas atradās vienā nometnē, taču bija norobežotas stingrāk nekā pati
koncentrācijas nometne no ārpasaules. SaskaĦā ar rasu koncepciju kara laikā vācieši pret
skandināviem, kaut arī tie bija Vācijas ienaidnieki, izturējās citādi nekā pret pārējām tautām. Tās
savukārt bija sadalītas: tie, kuri jāiznicina pirmām kārtām, - ebreji; tie, kuru iznīcināšana bija
paredzēta tālākā nākotnē, - krievi, ukraiĦi, poĜi; un tie, par kuriem vēl «galīgais lēmums» nebija
pieĦemts, - franči un beĜăi. Savukārt Krievijā pastāvēja trīs vairāk vai mazāk neatkarīgas
sistēmas. Pirmkārt, pastāvēja spaidu darbu grupas, kurās cilvēki dzīvoja relatīvā brīvībā un bija
notiesāti uz noteiktu laiku. Otrkārt, bija koncentrācijas nometnes, kur «cilvēku materiāls» tika
nežēlīgi izmantots un mirstības procents bija augsts, tomēr tās bija darba nometnes. Un, treškārt,
nāves nometnes, kur ieslodzītie masveidā mita no bada un necilvēcīgiem apstākĜiem.
Koncentrācijas un nāves nometĦu īstās šausmas ir tādas, ka pat tie, kas spēj vilkt dzīvību, ir
vēl vairāk nošėirti no ārpasaules nekā tad, ja būtu miruši, pirms terors radīja šo aizmirstību. Jo
šeit slepkavība ir bezpersoniska - kā oda nosišana. Kāds var nomirt no mocībām vai bada, vai ari
tāpēc, ka nometne ir pārpildīta un liekais «cilvēku materiāls» ir jālikvidē. Var gadīties arī pilnīgi
pretēji - sakarā ar jaunu cilvēku sūtījumu samazināšanos nometnes nav pilnībā «apdzīvotas», un
tad tiek dota pavēle par katru cenu samazināt mirstību. 274 Dāvids Rusē savu stāstījumu par
Vācijas koncentrācijas nometnē pavadīto laiku ir nosaucis Les Jours de Notre Mort. Un šėiet, ka
tiešām pastāv iespēja miršanas procesu padarīt pastāvīgu un radīt apstākĜus, kuros dzīvība un
nāve ir vienādi norobežotas.
Ir radīts kāds radikāls, iepriekš nepazīts Ĝaunums, kas pielicis punktu vērtību pārveidošanai
un attīstībai. Patiesi, nav ne politisko, ne vēsturisko, pat ne vienkārši morāles normu, bet ir tikai
atziĦa, ka modernajā politikā ienācis kaut kas līdz šim nebijis un neapzināts, kas nedrīkstēja tur
ienākt, un tas ir — «visu vai neko». «Visu», kas nozīmē cilvēces kopā dzīvošanas formu
nebeidzamo dažādību, vai «neko» - jo koncentrācijas nometĦu sistēmas uzvara cilvēkiem kā
272 Rusē grāmatā ir daudzi šādi «ieskati cilvēka dabā», kas pamatoti galvenokārt ar novērojumiem, ka pēc zināma koncentrācijas nometnēs pavadīta
laika to gūstekĦu un sargu mentalitāte kĜūst gandrīz vienāda.
273 Lai novērstu pārpratumus, jāpiebilst, ka līdz ar ūdeĦraža bumbas izgudrošanu kara koncepcijā notikušas arī citas izšėirošas pārmaiĦas. Taču to
analīze nav šīs grāmatas mērėis.
274 1942. gada nogalē Himlers Vācijā izdeva pavēli visiem koncentrācijas nometĦu komandantiem «par katru cenu samazināt mirstības rādītājus». Jo
atklājās, ka no 136000 jaunatsūtītu gūstekĦu 70 000 miruši ceĜā uz nometni vai tikko to sasnieguši. Sk.: Nazi Conspiracy, IV, Annex II. Vēlāk
ziĦojumi no Padomju Krievijas koncentrācijas nometnēm apstiprināja, ka pēc 1949. gada - tātad laikā, kad StaĜins vēl bija dzīvs, mirstības procents
nometnēs, kas līdz tam bija 60%, regulāri samazinājies, galvenokārt vispārēja darba roku trūkuma dēĜ. Sai dzīves apstākĜu uzlabošanai nometnēs nav
nekāda sakara ar režīma krīzi pēc StaĜina nāves, kuru vispirms izjuta tieši koncentrācijas nometnēs. Wilhelm Stärlinge/: Grenzen der
Sowjetmacht. Würzburg, 1955.
110