You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
par vēsturiskajām vai dabiskajām tiesībām. Totalitārisma nepakĜaušanās valsts izdotajiem<br />
likumiem pretendē uz augstāku likumīguma formu, kas var atmest sīko likumību, jo balstās taču<br />
uz pašiem tiesību avotiem. Totalitārais likumīgums teicas atradis veidu, kā iedibināt taisnības<br />
varu zemes virsū - to, ko valsts ar stingri noteiktiem likumiem, jāatzīst, nekad nav spējusi.<br />
Pretrunu starp likumību un taisnīgumu nekad nebūs iespējams novērst, jo taisnīgā un netaisnīgā<br />
normas, kurās pieĦemtie likumi izsaka savu tiesību avotu - «dabiskās tiesības», kas valda visā<br />
pasaulē, vai dievišėās tiesības, kas atspoguĜojas cilvēces vēsturē, vai ieražas un tradīcijas, kas<br />
izsaka tiesības, kuru pamatā ir visu cilvēku vispārējie uzskati, - ir nenovēršami vispārīgas un<br />
derīgas neierobežotam un neparedzamam gadījumu skaitam, tāpēc ikviens individuāls gadījums<br />
ar tā neatkārtojamo apstākĜu kopumu tajās neiekĜaujas.<br />
Totalitārais likumīgums, nepakĜaujoties likumībai un pretendējot uz tiešu taisnības varas<br />
iedibināšanu, īsteno vēsturiskās vai dabiskās tiesības, nepārvēršot tās likumības un nelikumības<br />
normās, ar kurām jārēėinās katram indivīdam. Pareizi īstenotu dabisko vai vēsturisko tiesību gala<br />
produkts būtu cilvēce. Un šis paredzējums ir pamatā visu totalitāro režīmu pretenzijai uz<br />
pasaules varu. Totalitārā politika pretendē uz cilvēku pārvēršanu aktīvos un uzticamos likuma<br />
nesējos, jo citādi viĦi tam pakĜautos tikai pasīvi un negribīgi. Ja atzīstam, ka saikni starp<br />
totalitārām valstīm un civilizēto pasauli izjaukuši totalitāro režīmu šausmīgie noziegumi, tad<br />
jāatzīst, ka noziedzīgumu izraisījusi nevis vienkārša agresivitāte, nežēlība, karš un nodevība, bet<br />
gan apzināta atteikšanās no tā consensus iuris, kas pēc Cicerona uzskatiem veido «tautu» un kas<br />
mūsdienās kā starptautiskās tiesības veido civilizēto pasauli, ciktāl tās paliek par pamatu<br />
starptautiskajām attiecībām pat kara apstākĜos. Gan morālā izvērtējuma, gan juridiskā soda<br />
priekšnoteikums ir šī pamat saskaĦa; noziedznieks var saĦemt taisnīgu sodu tikai tad, ja viĦš ir<br />
viens no consensus iuris dalībniekiem. Un pat Dieva likums var darboties cilvēku vidē tikai tad,<br />
ja viĦi tajā ieklausās un tam piekrīt.<br />
Šajā jautājumā atklājas būtiskas atšėirības starp totalitāro likumības izpratni un jebkuru citu<br />
izpratni par tiesībām. Totalitārā politika neaizstāj vienu likumu kopumu ar citu, nenodibina pati<br />
savu consensus iuris, vienas revolūcijas gaitā nerada jaunu likumības formu. Visu likumu, arī<br />
pašas pieĦemto, ignorēšana norāda uz totalitārisma pārliecību, ka consensus iuris nav<br />
nepieciešams un ka bez tā valsts neieslīgs nelikumības, patvaĜas un baiĜu tirāniskā stāvoklī.<br />
Totalitārisms var iztikt bez consensus iuris, jo sola atbrīvot likumu no jebkuras cilvēka darbības<br />
un gribas izpausmes. Tas arī sola taisnību zemes virsū, jo apgalvo, ka padarīs visu cilvēci par<br />
likuma iemiesojumu.<br />
Šai cilvēka identificēšanai ar likumu, kas šėietami likvidē atšėirības starp likumību un<br />
taisnīgumu, kuras nodarbinājušas juridisko domu kopš senlaikiem, nav nekā kopīga ar lumen<br />
naturale jeb sirdsapziĦas balsi, ar ko Daba vai Dievība kā dabisko tiesību avoti vai kā vēsturiski<br />
atklātās Dieva gribas izpausmes, domājams, izpauž savu autoritāti pašā cilvēkā. Tas nepadarīja<br />
cilvēku par staigājošu likuma iemiesojumu, bet, gluži pretēji, nošėīra viĦu no autoritātes, kas<br />
prasa piekrišanu un paklausību. Daba un Dievība kā valsts izdoto likumu autoritatīvi avoti tika<br />
uzskatīti par pastāvīgiem un mūžīgiem. Likumi mainījās, tos varēja mainīt atkarībā no<br />
apstākĜiem, tomēr tiem piemita relatīva pastāvība salīdzinājumā ar daudz straujākām maiĦām<br />
cilvēku rīcībā. Šo pastāvību likumi ieguva no autoritatīvo avotu nepārtrauktās klātbūtnes. Tāpēc<br />
likumi galvenokārt funkcionē kā stabilizējoši faktori nemitīgi mainīgajā cilvēku vidē.<br />
Totalitārisma interpretācijā visi likumi ir kĜuvuši par kustības likumiem. Kad nacisti runā par<br />
dabiskajām tiesībām vai kad boĜševiki runā par vēsturiskajām tiesībām, ne daba, ne vēsture vairs<br />
nav stabilizējoši autoritatīvi avoti parasto mirstīgo darbībā, tās ir kustības pašas par sevi. Pamatā<br />
nacistu pārliecībai par rasu tiesībām kā par dabisko tiesību izpausmi cilvēkos ir Darvina uzskats<br />
par cilvēku kā dabiskas attīstības produktu un doma, ka šai attīstībai nav obligāti jābeidzas ar<br />
pašreizējo cilvēku sugu. Tāpat pamatā boĜševiku pārliecībai par šėiru cīĦu kā vēsturisko tiesību<br />
izpausmi ir Marksa ideja par sabiedrību kā gigantiskas vēstures kustības produktu un doma, ka šī<br />
kustība saskaĦā ar savu iekšējo kustības likumu traucas uz vēsturisko laiku beigām, kad tā<br />
pašlikvidēsies.<br />
Uz atšėirībām starp Marksa vēsturisko un Darvina naturālistisko pieeju ir norādīts ne reizi<br />
vien, parasti un arī pelnīti prioritāti dodot Marksam.<br />
Tas mums ir licis aizmirst, ka Marksam bija liela, pozitīva interese par Darvina teorijām. Engelss<br />
nevarēja iedomāties lielāku komplimentu Marksa akadēmiskajam veikumam kā nosaukt viĦu par<br />
120
Change language