You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Policijas zinātne ir saistīta ar tiesiskas valsts koncepta izstrādi un iemiesošanu dzīvē. Tiesiska<br />
valsts ir tipiska vācu ideja un veidojums. Apzīmējums «tiesiska valsts» (Rechtsstaat) pirmo reizi<br />
figurē 1813. gadā publicētajā Kārla Teodora Volkera darbā «Tiesību, valsts un sodu pamatu<br />
pamati», taču izplatību un atzinību gūst pēc Roberta fon Mola 1832. gada grāmatas «Policijas<br />
zinātne saskaĦā ar tiesiskas valsts pamatprincipiem» iznākšanas. Tiesiskās valsts ideja sākotnēji<br />
ietver divas prasības: 1) pilsoĦu tiesisku aizsardzību pret valsti un 2) pārvaldes tiesājamību. 19.<br />
gadsimta otrajā pusē norisinās šo prasību depolitizācija un formalizācija,<br />
t.i., juridizēšana. Līdz ar to «tiesisku valsti» izdodas radīt arī nacionālsociālistiskajā Vācijā.<br />
Rolands Freislers to pamato ar atziĦu, kas tiek akceptēta ne tikai trīsdesmitajos gados: «Tiesiska<br />
valsts ir organizēta tautas dzīves forma, kas aptver visus tautiskos dzīves spēkus, lai uz iekšu un<br />
āru nodrošinātu tautas tiesības uz dzīvi.» PilsoĦa vietā tiek likts cits tiesību subjekts, proti, tauta,<br />
nacionalizējot tiesisko valsti. 20. gadsimtā par tiesību subjektu tiek padarītas ari citas kopības<br />
(piemēram, šėira). Tomēr tiesiskā valsts nespēj atrisināt visas mūsdienu problēmas, jo valstī ir ne<br />
tikai pilsoĦi. Savā ziĦā optimālāku risinājumu sniedz anglosakšu zemēm raksturīgais «rule<br />
oflaw» koncepts. Šo jēdzienu 1881. gadā ievieš Alberts Dikejs un uzsver, ka likumības,<br />
tiesiskuma pamats ir indivīda tiesības.<br />
Tomēr modernā valsts pastāv pati par sevi, pieĜaujot indivīda tiesības tikai savu interešu<br />
īstenošanas kontekstā. Valsts, piemēram, saglabā sev tiesības uz terorismu, apkarojot indivīdu<br />
terorismu, liedzot viĦiem šādas tiesības. Visspilgtāk mūsdienu valsts rūpes un būtība atklājas<br />
modernajā karā, ko raksturo nevis ăeopolitiskās, bet gan hronopolitiskās koordinātes. 19.<br />
gadsimta beigās beidz pastāvēt ekonomiskā racionalitāte un politiskā ekonomija, tās vietā stājas<br />
militārā saimniekošanas forma. Dzīve tiek pakĜauta karam, ikviens civiliedzīvotājs, nereti nemaz<br />
to neapzinoties, ir potenciāls militārists. Policijas zinātnes modernajos atzaros tiek runāts par<br />
militāri rūpnieciskajiem kompleksiem, nepamanot, ka pastāv vienkārši kara mašīnas. Miera<br />
nodrošināšana ir militāro draudu uzturēšana, miers pārvēršas par latentu karu. Veidojas, kā saka<br />
Pols Viriljo, tīrais karš, kam vairs nav vajadzīgs arī cilvēks. Tāpēc ideāltipiskā gadījumā<br />
mūsdienu politisko tehnoloăiju var raksturot ar Fuko atziĦu: «Ejiet un topiet nokauti, un mēs<br />
jums apsolām garu un patīkamu mūžu.»<br />
Mūsdienu politika, tās tehnoloăijas un virzība nepavisam vairs nav tikai politiėu, viĦu<br />
apkalpotāju lieta vai zinātniskas izpētes objekts. Tā ir ikviena lieta, jo runa ir par dzīvību un nāvi.<br />
Lai to izprastu, nepieciešams, kā uzsver Makss Vēbers, «nesaudzīgs ieskats dzīves reālijās».<br />
Maksa Vēbera dzīves dati<br />
1864 21. aprīlī Erfurtē Maksa un Helēnas Vēberu ăimenē piedzimst Makss (Karls Emīls<br />
Maksimilins) ;<br />
1869 Vēberu ăimene pārceĜas uz Berlīni (Šarlotenburgu);<br />
1882 Klasiskās ăimnāzijas abiturēšana un jurisprudences studiju uzsākšana Heidelbergas<br />
Universitātē<br />
1883 Militārais dienests Strasburgā;<br />
1884 Jurisprudences, tautsaimniecības, vēstures, filosofijas un teoloăijas studijas Berlīnē<br />
(Teodors Momzens (1817-1903), Heinrihs fon Treičke (1834-1896), Oto fon Gīrke (1841-1921)<br />
u.c.);<br />
1885 Virsnieks Strasburgā;<br />
1886 Studiju noslēgums Getingenē;<br />
1888 Iestāšanās Sociālpolitikas savienībā (Verein für Sozialpolitik);<br />
1889 Promocija (Dr. jur.) pie Levina Goldšmita (1829-1897) ar disertāciju<br />
«Entwickelung des Solidarhaftsprinzips und des Sondervermögens der offenen<br />
Handelsgesellschaft aus den Haushaltsund Gewerbegemeinschaften in den italienischen<br />
Städten», kas tiek iekĜauta grāmatā «Par viduslaiku tirdzniecības sabiedrību vēsturi»;<br />
1890 Iepazīšanās ar Fridrihu Naumani (1860-1919);<br />
1891 Habilitēšanās Berlīnē pie Augusta Meitcena (1822-1910) ar darbu «Romas<br />
agrārās vēstures nozīme valsts un privātajās tiesībās»;<br />
1892 «Laukstrādnieku apstākĜi Austrumelbas Vācijā»;<br />
1893 Kāzas ar Mariannu Šnitgeri ( 1870-1954);<br />
1894 Tautsaimniecības profesors Freiburgas Universitātē;<br />
165
Change language