You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
pārmaiĦas Āzijā. īstenībā tas nozīmē, ka nebūs būtiskas atšėirības, vai totalitārās kustības<br />
izvēlēsies nacisma vai boĜševisma modeli vai tās organizēs masas rasu vai šėiru vārdā, vai<br />
izliksies ievērojam dzīves un dabas likumus vai dialektikas un ekonomikas likumus.<br />
Vienaldzība pret sabiedriskiem jautājumiem un neitralitāte politiskos jautājumos pati par sevi<br />
nav pietiekams iemesls, lai rastos totalitāras kustības. Konkurējošā un mantrausīgā buržuāziskā<br />
sabiedrība ir radījusi apātiju un pat naidīgumu pret sabiedrisko dzīvi ne tikai un pat ne<br />
galvenokārt sociālajos slāĦos, kas tika ekspluatēti un izslēgti no aktīvas dalības valsts pārvaldē,<br />
bet pirmām kārtām pati savā šėirā. Ilgajam viltus pieticības posmam, kad buržuāzija<br />
apmierinājās ar dominējošās sabiedrības šėiras lomu un necentās iegūt politisku varu, to labprāt<br />
atstājot aristokrātijai, sekoja imperiālisma laikmets, kad buržuāzija kĜuva aizvien naidīgāka pret<br />
pastāvošajām nacionālajām institūcijām, jau pieprasīja sev politisku varu un organizējās šās<br />
varas īstenošanai. Gan sākotnējā apātija, gan vēlākā prasība pēc nācijas ārlietu monopolistiski<br />
diktatoriskas ievirzes sakĦojās dzīves veidā un filozofijā, kas tik neatlaidīgi koncentrējās vienīgi<br />
uz indivīda panākumiem vai neveiksmi nežēlīgā konkurencē, ka pilsoĦa pienākumus un atbildību<br />
varēja uzskatīt tikai par nevajadzīgu viĦa ierobežotā laika un enerăijas izšėiešanu. Šāda<br />
buržuāzijas attieksme bija Ĝoti noderīga tām diktatūras formām, kad «stiprais cilvēks» uzĦemas<br />
apgrūtinošo atbildību par sabiedriskiem jautājumiem; pozitīvs šėērslis tas ir totalitārajām<br />
kustībām, kas buržuāzisko individuālismu nevar paciest tāpat kā nekādu citu individuālismu.<br />
Sabiedrībā, kur dominē buržuāzija, tās apātiskā daĜa, lai cik nelabprāt arī uzĦemtos pilsoĦa<br />
pienākumus, savu personību saglabā neskartu kaut vai tāpēc vien, ka bez tās diezin vai izdotos<br />
izdzīvot konkurences cīĦā.<br />
Ir grūti noteikt galvenās atšėirības starp 19. gadsimta pūĜa organizācijām un 20. gadsimta<br />
masu kustībām, jo mūsdienu totalitārie vadoĦi psiholoăijas un mentalitātes ziĦā būtiski<br />
neatšėiras no sākotnējiem pūĜa vadoĦiem, kuru morāles normas un politiskie plāni ir stipri līdzīgi<br />
buržuāzijas normām un plāniem. Taču, tā kā individuālisms raksturo gan buržuāzijas, gan pūĜa<br />
attieksmi pret dzīvi, totalitārās kustības var pamatoti uzskatīt par pirmajām patiesi<br />
antiburžuāziskajām partijām; neviena no 19. gadsimta priekštecēm - ne 10. decembra sabiedrība,<br />
kas palīdzēja Luijam Napoleonam nākt pie varas, ne Dreifusa prāvas «miesnieku» brigādes, ne<br />
Krievijas grautiĦu melnās sotĦas, ne pankustības - neviena savus dalībniekus nekad neiesaistīja<br />
tik lielā mērā, lai tie pilnīgi zaudētu individuālās prasības un ambīcijas, un pat nekad<br />
neiedomājās, ka organizācijai varētu izdoties iznīcināt individuālo identitāti pavisam, nevis tikai<br />
uz kolektīvās heroiskās rīcības brīdi.<br />
Attiecības starp buržuāzijas dominēto šėiru sabiedrību un masām, kas radās no tās<br />
sabrukuma, nav tādas pašas kā attiecības starp buržuāziju un pūli, kas bija kapitālistiskās<br />
ražošanas blakusprodukts. Masām un pūlim ir tikai viena kopīga iezīme, proti, kā masas, tā pūlis<br />
atrodas ārpus visiem sociālajiem sazarojumiem un normālas politiskās pārstāvniecības. Masas<br />
nepārmanto, kā to dara pūlis - lai gan sagrozītā formā -, dominējošās šėiras normas un attieksmi,<br />
bet atspoguĜo un sagroza šīs normas un attieksmi pret visu šėiru sabiedriskajām lietām. Masu<br />
cilvēka normas noteica ne tikai un pat ne galvenokārt konkrētā šėira, pie kuras viĦš reiz bija<br />
piederējis, bet gan uzmācīgā ietekme un pārliecība, kas, vārdos neizteikta, bija kopīga visām<br />
sabiedrības šėirām.<br />
Šėiriskā piederība, kas bija irdenāka un ko nekad tik nenovēršami nenoteica sociālā izcelsme<br />
kā feodālajā sabiedrībā, parasti bija noteikta līdz ar piedzimšanu, un to varēja mainīt tikai izcils<br />
talants vai īpaša veiksme. Sociālajam statusam bija izšėiroša nozīme attiecībā pret indivīda<br />
piedalīšanos politikā, un viĦš nekad (izĦēmums bija ārkārtas stāvoklis valstī, kad indivīdam bija<br />
jārīkojas tikai kā pilsonim neatkarīgi no savas šėiras vai partijas piederības) tieši nesaskaras ar<br />
sabiedriskiem jautājumiem un nejutās tieši atbildīgs par to kārtošanu. Šėiras nozīmīguma<br />
pieaugumam sabiedrībā vienmēr sekoja noteikta tās locekĜu skaita izglītošana un apmācīšana<br />
politiėu darbam, atalgotam (vai, ja kāds to varēja atĜauties, neatalgotam) dienestam valdībā un<br />
šėiras pārstāvēšanai parlamentā. Nevienam nerūpēja, ka ārpus visām partijām vai citām<br />
politiskajām organizācijām paliek vairākums cilvēku, vienalga, pie kuras šėiras tie piederētu.<br />
Citiem vārdiem sakot, piederība pie kādas šėiras, pienākums pret ierobežotu grupu un tradicionālā<br />
attieksme pret valdību neĜāva veidoties pilsoĦu kopumam, kas justos individuāli un<br />
personiski atbildīgs par valsts pārvaldīšanu. Nacionālo valstu iedzīvotāju apolitiskais raksturs<br />
atklājās tikai tad, kad sabruka šėiru sistēma, aizraudama līdzi visus redzamos un neredzamos<br />
pavedienus, ar kuriem cilvēki bija piesaistīti valstij.<br />
Šėiru sistēmas sabrukums nozīmēja partiju sistēmas automātisku sabrukumu - galvenokārt<br />
tāpēc, ka šīs partijas, kas bija interešu partijas, vairs nespēja pārstāvēt šėiru intereses. To<br />
47
Change language