POLITOLOĂIJA

Cieši saistīta ar aizdomās turamā pārvēršanos «objektīvā ienaidniekā» ir slepenpolicijas
lomas maiĦa totalitārajā sabiedrībā. Slepenie dienesti pilnīgi pamatoti tiek dēvēti par «valsti
valstī», un tā tas ir ne tikai despotiskajās, bet pat konstitucionālās un daĜēji konstitucionālās
valstīs. Jo slepenpolicijai piederošā slepenā informācija tai vienmēr Ĝāvusi justies pārākai par
visām citām civilajām iestādēm un dienestiem un radījusi atklātus draudus valdības locekĜiem. 251
Totalitārā policija, tieši pretēji, ir pakĜauta vadoĦa gribai, un vadonis vienpersonīgi var
izlemt, kam jākĜūst par nākamo potenciālo ienaidnieku; vadonis, kā to darīja StaĜins, var ari
norādīt, kuri slepenpolicijas darbinieki ir likvidējami. Tā kā policijai vairs nav atĜauts lietot
provokācijas, tā ir zaudējusi vienīgo ietekmīgo līdzekli un, lai saglabātu neatkarību no valdības
un nodrošinātu sev darbu, kĜūst pilnīgi atkarīga no augstākajām amatpersonām. Tāpat kā armija
netotalitārās valstīs, policija totalitārajos režīmos pilda politiėu pavēles un ir zaudējusi visas
priekšrocības, kādas tai ir despotiskajās birokrātiskajās valstīs. Totalitārās policijas uzdevums ir
nevis atklāt noziegumus, bet gan būt pie rokas, kad valdība izlemj apcietināt kārtējo iedzīvotāju
kategoriju. Galvenā atšėirība ir vienīgi tā, ka viĦi zina augstāko vadītāju nodomus un to, kāda
politiskā līnija tiks realizēta. Tas neattiecas tikai uz plaša mēroga akcijām, piemēram, tādām kā
veselas šėiras vai etniskās grupas likvidēšana (vienīgi GPU vadošie darbinieki zināja padomju
valdības patiesos mērėus 30. gadu sākumā, un vienīgi SS formējumi bija informēti par
paredzamo ebreju iznīcināšanu 40. gadu sākumā); totalitārā režīmā arī ikdienas dzīvē, piemēram,
rūpniecības uzĦēmumā, tikai NKVD aăenti zina, ko Maskava īsti vēlas, kad tā, piemēram, pavēl
šai rūpnīcai palielināt cauruĜu ražošanu: vai tiešām vajag vairāk cauruĜu vai «jānovāc» šīs
rūpnīcas direktors, vai nolemts iznīcināt visu šīs nozares vadību vai varbūt likvidēt tieši šo
rūpnīcu, vai arī tas ir pamats sākt kārtējo tīrīšanas kampaĦu.
Viens no iemesliem, kāpēc slepenie dienesti cits citu dublē un to darbinieki cits citu nepazīst,
ir tas, ka totalitārismam nepieciešams īpašs elastīgums. Runājot par minēto piemēru ar caurulēm
— Maskava, dodot attiecīgo pavēli, var ari vēl nezināt, vai tiešām vajadzīgas caurules, kuras
vajadzīgas vienmēr, vai arī tas ir tikai iemesls kārtējai tīrīšanas kampaĦai. Slepeno dienestu
dublēšanās dod iespēju pēdējā minūtē mainīt lēmumus. Tādējādi viens no šiem dienestiem var
gatavot pavēli par rūpnīcas direktora apbalvošanu ar ěeĦina ordeni, vienlaikus otrs - par viĦa
arestu. Un šādas sistēmas darbības efektivitāti nosaka tieši fakts, ka pretrunīgie lēmumi var tikt
gatavoti vienlaicīgi.
Totalitārismā, tāpat kā citos režīmos, slepenpolicijai pieder informācijas monopols. Taču
attiecībā uz informāciju, ko drīkst zināt tikai policija, ir notikušas svarīgas pārmaiĦas: policiju
vairs neinteresē, kas notiek tās potenciālo upuru galvā (to pat neinteresē, kas ir šie upuri);
policija nu ir kĜuvusi par lielāko valsts noslēpumu glabātāju. Tas nozīmē automātisku stāvokĜa
un prestiža paaugstināšanos, kaut arī tas ir saistīts ar reālās varas samazināšanos. Slepenie
dienesti vairs nezina neko tādu, ko vadonis nezinātu labāk par viĦiem, un ir kĜuvuši par pavēĜu
izpildītājiem.
No juridiskā viedokĜa totalitārismā vēl interesantāka par aizdomās turamā pārtapšanu
«objektīvā ienaidniekā» ir apsūdzības uz aizdomu pamata aizstāšana ar «iespējamo noziegumu».
Ja aizdomās turamais tiek arestēts tāpēc, ka varbūt ir spējīgs izdarīt noziegumu, kas kaut kādā
mērā saistīts ar viĦa personu (vai viĦa kā aizdomās turamā personu), tad totalitārisma versija par
«iespējamo noziegumu» balstās objektīvās attīstības loăiskā pieĦēmumā. Maskavas tiesas
procesi pret veco boĜševiku gvardi un Sarkanās armijas karavadoĦiem ir klasisks piemērs
sodīšanai par «iespējamo noziegumu». No fantastiski safabricētajām apsūdzībām izsecināma
šāda notikumu attīstības loăika: Padomju Savienība var nonākt krīzes situācijā, un krīze var
beigties ar StaĜina diktatūras gāšanu, kas savukārt var vājināt valsts bruĦotos spēkus, un var
rasties situācija, kurā jaunajai valdībai būs jāparaksta pamiers vai pat jānoslēdz alianse ar
Hitleru. Un StaĜins deklarēja, ka ir pamats aizdomām par valsts apvērsuma gatavošanu un
sazvērestību ar Hitleru. 252 Pretrunā ar šīm «objektīvajām», kaut arī pilnīgi absurdajām
iespējamībām bija apsūdzēto uzticamība, pilnīga neizpratne par notiekošo, nelokāma pārliecība,
ka bez StaĜina viss būs zaudēts, kā arī patiess naids pret fašismu - tātad virkne faktu, kuriem,
251 Ir labi zināma situācija Francijā, kur ministri dzīvoja pastāvīgās bailēs no slepenpolicijas dosjē. Par stāvokli cariskajā Krievijā sk. Laportē, op. rit.,
22.-23. lpp.: «Ohrankai ir daudz lielāka vara nekā jebkurai amatpersonai [..] Ohranka [..] ziĦoja caram tikai to, ko pati vēlējās.»
252 Tiesas procesos Maskavā apsūdzība «balstījās uz [..] groteski brutalizētiem un izkropĜotiem pieĦēmumiem par notikumu iespējamo attīstību.
[StaĜins] visticamāk sprieda šādi: krīzes gadījumā viĦi var vēlēties mani gāzt - es sodīšu viĦus par šādu iespēju. Valdības maiĦa var vājināt Krievijas
militāros spēkus un viĦus var piespiest parakstīt pamieru ar Hitleru un varbūt pat piekrist teritorijas atdošanai - es viĦus jau tagad apsūdzēšu par
nodevīgas alianses noslēgšanu ar Vāciju un padomju teritorijas atdošanu». Šādi I. Doičers spīdoši izskaidro Maskavas tiesas procesus; of, rit., 377.
Ipp.
Piemērs nacistu versijai par «iespējamo noziegumu» minēts Hansa Franka citētajā darbā: «Pilnīgi valstij bīstamo noziegumu katalogu nav iespējams
sastādīt, jo nekad nevarēs paredzēt visu, kas varētu apdraudēt valsti un valdību nākotnē.» (Citēts pēc Nazi Conspiracy, IV, 881. Ipp.)
103