POLITOLOĂIJA

ViĦas uzdevums ir topošo brīvo pilsoĦu dzemdēšana, labdzimtības (eugeneia) nodrošināšana
antīkās eigēnikas ietvaros. Vīrs parasti tiekas ar sievu radīšanas nolūkos, jo mūža lielāko daĜu
pavada karos. Lai nodrošinātu pilsoĦu skaitu, krīzes apstākĜos viĦš var apaugĜot ari citas sievietes
(pēc nostāsta, arī Sokrātam valsts esot piešėīrusi otru sievu). Bērna radīšana ir sava veida
dienests «valsts» labā.
Polisa veidojas pilsētā un ap pilsētu, taču tās pamats ir zemniecība. Tomēr darbs savā
saimniecībā tiek skatīts kā dienests (mis-thoi), kas nav savienojams ar politikas mākslu. Sāds
pats darbs-dienests ir karš - polisas varas inscenējums sev un citiem. Karš ir teātris, agons, kurā
uzvar paši labākie. Tas saistīts arī ar sporta spēlēm, agonu (olimpiskajās spēlēs, piemēram,
piedalās tikai pilsoĦi) un vēl vienu polisas kopīgo izrādi - «teātri». Teātris ir agons, proti, labākā
noskaidrošana, un izrāde, kas vieno pilsoĦus. Teātris ir tik nozīmīga izrāde polisas dzīvei, ka
«valsts» izdala īpašu naudu (terikonu), lai tajā varētu piedalīties arī nabagi. Dienests ir ari
«sabiedriskie darbi» (leitūrgia), turklāt šī antīkā liturăija ir kalpošana polisai, izmantojot savus
līdzekĜus. Šis «sabiedriskā kārtā» veicamais pasākums Ĝauj «liturăistam» piedāvāt segt izdevumus
kādam citam, ja uzskata, ka tā īpašums ir lielāks, un apmainīt pret savu, ja piedāvājums
netiek pieĦemts.
Antīko indivīdu tehnoloăiju raksturo arī atšėirīgas «ėermeĦa tehnikas» (M. Moss).
Priekšstats, kas dominē līdz pat 17. gadsimtam, noteic, ka vīrietis pēc savas iedabas ir sausa un
karsta būtne, savukārt sieviete - mikla un auksta būtne. Cilvēkā cirkulējošās «sulas» noteic viĦa
darbības veidu, cilvēkam jāiemācās rīkoties atbilstīgi savai būtībai, proti, pareizi (orthos).
Ortodoksalitāte attiecas ne tikai uz «dzimumtehniku», bet uz jebkuras darbības «tehnisku»
izpildi. Tā, piemēram, antīkajā pasaulē valda priekšstats, ka vīrietis - atbilstīgi savai iedabai -iet
platiem, nesteidzīgiem soĜiem vai runā rimti un nosvērti, bet sieviete — tipina un tērgā.
Apzīmējumi «karsta izskaidrošanās» vai «kvēlojoši vārdi» ir nevis politiskās dzīves metaforas,
bet gan attiecīgi izprastas īstenības apraksts. Vīrietis, apguvis nepieciešamās tehnikas, tās izrāda
un apliecina agorā, bet ėermeĦa sakārtošana, ievingrināšanās norisinās gimnasijā. Dzīve antīkajā
pasaulē ir skarba un ari dzīves stils tiek veidots askētisks. Taču askēze ir nevis atteikšanās no
kaut kā, bet gan ievingrināšanās (askēsis) noteiktā kondīcijā, sagatavošanās dzīvei polisā. Šāda
askēze ir ari «mentāla» vingrināšanās (meletē), īstenojot pašrūpes (epimeleia), un «fiziska»
vingrināšanās (gymnasia). Šajā ziĦā antīkajai pasaulei raksturīgs ir Platona dialogs «Alki-biads
I». Dialogā tiek risināta saruna starp Sokrātu un pilngadību sasniegušo Alkibiadu, kam pēc tā
laika noteikumiem vajag aktīvi iesaistīties politiskajās spēlēs. Alkibiads grib mesties politikā,
kĜūt par sabiedrības dziedinātāju un padomdevēju, viĦš grib kĜūt par «valsts» kibernētu, proti,
stūrmani. Sarunā noskaidrojas, ka nereti svarīgas lomas politiskajā teātri uzĦemas neizglītotie,
proti, idioti. Taču politika ir pārāk būtiska, lai to atstātu neprašu pārziĦā, tā ir kara un miera
(dzīvības un nāves) jautājuma risināšana. Politikā pats svarīgākais ir nevis vara, bet gan
taisnīgums. Un to var apjēgt tikai sevis paša iepazīšanā - nepazīstot sevi, nav iespējams pazīt arī
citus, nav iespējams īstenot taisnīgu politiku.
Platona Sokrāts priekšplānā izvirza pašrūpes, proti, rūpes par sevi un savējo (nevis par saviem
piederumiem, ko mūsdienās lielākoties ietver vārdā «īpašums»). Pašrūpes ir rūpes par savu
dvēseli (tēs psyches), «tikumību» (peri aretēs), tikai ievingrināšanās sevī pašā nodrošina
pašvaru un iespēju patiesi rūpēties par polišu. Platona pretspēlētājs Isokrats priekšplānā gan
izvirza «rūpes par valsti», taču to «sākums» ir tās pašas pašrūpes. Šīs rūpes nav egoistiskas, tās ir
«politiskas», jo nodrošina polisas pastāvēšanu. Isokrats aizsāk pārdomas par vienvaru
(monorchia), kas īpaši aktuāla kĜūst hellēnisma laikmetā, kad par pilsoni kĜūst nevis polisas
brīvais iedzīvotājs, bet gan koinē protošs cilvēks, un dzīves un kultūras epicentrs ir nevis agora,
bet gan gimnasijs.
* * *
Kristietība nepavisam neveidojas antīkās pasaules sabrukuma rezultātā, tā ir pastāvošo
tehnoloăiju pārspēle, veidojot, kā uzsver Pīters Brauns, jaunu dzīves stilu. Tomēr kristietībā
iezīmējas dažas vēsturiski būtiskas pārmaiĦas. Antīkajā pirmskristietības pasaulē cilvēku
161