07.06.2013 Views

POLITOLOĂIJA

POLITOLOĂIJA

POLITOLOĂIJA

SHOW MORE
SHOW LESS

Create successful ePaper yourself

Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.

un tikai šėietami pretrunīgais uzsvars gan uz tīras darbības prioritāti, gan uz tīras<br />

nepieciešamības dominējošo spēku. Šis sajaukums precīzi atbilda «frontes paaudzes» kara<br />

pieredzei, kas būtībā bija nepārtrauktas darbības pieredze bezgalīga fatālisma ietvaros.<br />

Turklāt aktīvisms sniedza jaunas atbildes uz tādiem veciem un sasāpējušiem jautājumiem kā,<br />

piemēram, jautājums «Kas es esmu?», kādi parasti ar divkāršu intensitāti uzpeld krīzes situācijās.<br />

Ja sabiedrības nostādne būtu: «Tu esi tas, pēc kā izskaties,» - pēckara aktīvisms atsauktos ar<br />

pozīciju: «Tu esi tas, ko esi paveicis,» - piemēram, cilvēks, kurš pirmais lidmašīnā šėērsojis<br />

Atlantijas okeānu (kā Brehta lugā Der Flug der Lindberghs). Šo atbildi pēc Otrā pasaules kara<br />

nedaudz mainītā veidā atkārtoja Sartrs: «Tu esi tava dzīve.» (Darbā Huis Clos.) Šo atbilžu<br />

derīgums rodams nevis to personas identitātes atkārtotas definēšanas pamatotībā, bet drīzāk to<br />

piemērotībā eventuālai bēgšanai no sociālās identifikācijas, no daždažādām savstarpēji<br />

maināmām lomām un funkcijām, ko uzspiedusi sabiedrība. Pats galvenais bija izdarīt kaut ko<br />

tādu, vienalga - varonīgu vai kriminālu, kas iepriekš nav bijis prognozējams un ko neviens cits<br />

vēl nav paguvis samaitāt.<br />

Totalitāro kustību sludinātais aktīvisms, viĦu terorisma pacelšana pāri visām citām politiskās<br />

darbības formām vienlīdz spēcīgi pievilka kā intelektuālo eliti, tā pūli, jo šis terorisms radikāli<br />

atšėīrās no agrāko revolucionāro biedrību sludinātā. Jautājums vairs nebija par apsvērtu politiku,<br />

kura terorisma aktos saskatīja vienīgo līdzekli, kā atbrīvoties no konkrētām ievērojamām<br />

personībām, kas ar saviem uzskatiem vai nostāju bija kĜuvuši par apspiešanas simboliem. Jo<br />

pievilcīgāks terorisms likās tāpēc, ka bija tapis par filozofiju, ar kuru varēja paust frustrāciju,<br />

aizvainojumu, kā arī aklu naidu, par tādu kā politisku ekspresionismu, kurš sevis izteikšanai<br />

izmantoja bumbas, kurš ar sajūsmu vēroja paša pastrādātā izraisīto publicitāti un bija absolūti<br />

nobriedis maksāt ar dzīvību, lai panāktu savas eksistences atzīšanu normālajos sabiedrības<br />

slāĦos. Tas bija tas pats gars un tā bija tā pati spēle, kas jau ilgu laiku pirms nacistiskās Vācijas<br />

galīgās sakāves lika Gebelsam ar neslēptu patiku paziĦot, ka sakāves gadījumā nacisti zinās, kā<br />

aiz sevis aizcirst durvis un panākt, lai viĦus neaizmirst vēl ilgus gadsimtus.<br />

Tikai šeit rodams pamatots kritērijs, kā pirmstotalitārā atmosfērā atšėirt eliti no pūĜa. PūĜa<br />

mērėis — un to Ĝoti precīzi paudis Gebelss — bija iekĜūšana vēsturē, pat maksājot ar iznīcību.<br />

Gebelsa patiesā pārliecība, ka «visaugstākā mūsdienās sasniedzamā laime ir vai nu būt ăēnijam,<br />

vai ăēnijam kalpot,» 60 bija tipiska pūlim, nevis masām, nedz arī simpatizējošai elitei. Elite, gluži<br />

pretēji, anonimitāti uztvēra visā nopietnībā, tā, ka pat nopietni noliedza ăēnija eksistenci. Visas<br />

divdesmito gadu mākslas teorijas izmisīgi centās pierādīt, ka izcilība ir prasmes, meistarības,<br />

loăikas un materiāla potenču realizēšanas rezultāts. 61 Pūli, bet ne eliti valdzināja «slavas spožais<br />

spēks» (Stefans Cveigs), un tas ar entuziasmu pieĦēma tālaika buržuāziskās pasaules ăēnija<br />

dievināšanu. Sai ziĦā divdesmitā gadsimta pūlis uzticīgi izmantoja iepriekšējo iznireĜu paraugu,<br />

kuri jau bija atklājuši faktu, ka buržuāziskā sabiedrība drīzāk atvērs durvis kādam<br />

«nenormālajam,» ăēnijam, homoseksuālistam vai ebrejam nekā atzīs parastas vērtības. Elites<br />

paustais nicinājums pret ăēniju un tās tiekšanās pēc anonimitātes joprojām bija apliecinājums<br />

tam garam, kuru ne masas, ne pūlis nebija spējīgs saprast un kurš, pēc Robespjēra vārdiem,<br />

tiecās apliecināt cilvēka lieliskumu pretstatā dižgaru maznozīmīgumam.<br />

Lai kādas bija atšėirības starp eliti un pūli, elite arvien izjuta gandarījumu, kad padibenes<br />

centās iebiedēt respektablo sabiedrību, lai tiktu pieĦemtas uz līdztiesīgiem pamatiem. Elites<br />

pārstāvji nepavisam neiebilda pret dārgo maksu - civilizācijas iznīcināšanu, lai uzjautrinātos par<br />

ainu, kā agrāk netaisnīgi izstumtie lauž sev ceĜu respektablās sabiedrības rindās. ViĦus īpaši<br />

nesatrauca rupjie historiogrāfiskie viltojumi, kuros vainojami visi totalitārie režīmi un kuri<br />

pietiekami skaidri izpaužas totalitārajā propagandā. ViĦi pārliecināja paši sevi, ka tradicionālā<br />

historiogrāfija arvien ir tikusi viltota, jo tā no cilvēces atmiĦas izslēgusi nemantīgos un<br />

apspiestos. Vēsture parasti aizmirsa tos, kurus noraidīja viĦu pašu laiks, un brūču uzplēšana allaž<br />

satrauca visus jūtīgos prātus, kopš pilnīgi bija izzudusi ticība aizkāpa dzīvei, kur pēdējie būs<br />

pirmie. Pagātnes, tāpat kā tagadnes, netaisnības kĜuva nepanesamas, kad vairs nebija cerību, ka<br />

taisnības svari nostāsies līdzsvarā. Marksa grandiozie centieni pārrakstīt pasaules vēsturi šėiru<br />

cīĦas skatījumā savaldzināja pat tos, kas neticēja viĦa tēžu pareizumam. ViĦus aizrāva Marksa<br />

oriăinālā ideja rast līdzekli, kā no oficiālās vēstures izslēgto likteĦus atsaukt nākamo paaudžu<br />

atmiĦā.<br />

Elites un pūĜa pagaidu alianse balstījās galvenokārt uz patieso tīksmi, ar kādu elite vēroja pūli<br />

izpostām visu respektablo. Alianses labad vācu tērauda magnāti bija spiesti vienoties ar Hitleru<br />

60 Goebbels, op. cit., 139. lpp.<br />

61 Šajā ziĦā raksturīgas bija Bauhauza mākslas teorijas. Sk. arī Bertolta Brehta piezīmes par teātri: Gesammelte Werke. London, 1938.<br />

57

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!