POLITOLOĂIJA

Savukārt ideoloăiskā apstrāde ir neizbēgami saistīta ar teroru, un to pastiprina kustību spēks vai
totalitāro valdību izolācija un drošība pret iejaukšanos no ārienes.
Propaganda īstenībā ir «psiholoăiskā kara» neatĦemama sastāvdaĜa, bet terors ir vēl
būtiskāks. Totalitārie režīmi izmanto teroru pat tad, kad psiholoăiskie mērėi jau ir sasniegti:
terora patiesās šausmas ir valdīšana pār pilnīgi apspiestiem iedzīvotājiem. Ja terora vara ir
sasniegusi pilnību, kā, piemēram, koncentrācijas nometnēs, propaganda pilnīgi izzūd;
nacistiskajā Vācijā tā pat bija īpaši aizliegta. 75 Citiem vārdiem sakot, propaganda ir viens no
vissvarīgākajiem totalitārisma instrumentiem, ja ne pats svarīgākais attiecībās ar netotalitāro
pasauli, turpretī terors ir totalitāras valdīšanas formas būtība. Terors ir tikpat mazā mērā atkarīgs
no psiholoăiskiem vai citiem subjektīviem faktoriem, cik konstitucionāli pārvaldītā valstī likumi
ir atkarīgi no to cilvēku skaita, kuri šos likumus pārkāpj. Teroram kā propagandas
papildinājumam nacismā bija lielāka loma nekā komunismā. Nacisti nevērsās pret izcilām
personībām, kā tas Vācijā tika darīts iepriekšējo politisko noziegumu uzplūdu laikā (Ratenaua un
Ercbergera slepkavības).
ViĦi nogalināja sīkus sociālistu funkcionārus vai ietekmīgus opozīcijas partiju biedrus,
tādējādi mēăinot iedzīvotājiem parādīt, ka briesmas var draudēt arī tikai par piederību pie kādas
partijas. Šāda veida masu terors vēl nebija izvērsies plašumā, bet, tā kā ne policija, ne tiesas pret
tā sauktajiem labējiem politiskajiem noziedzniekiem nopietni nevērsās, tas pakāpeniski pieĦēmās
spēkā. Terors noderēja, kāda nacistu publicista vārdiem runājot, par «spēka propagandu»; 76 lielai
daĜai iedzīvotāju tapa skaidrs, ka nacisti ir ietekmīgāki nekā varas iestādes un ka drošāk ir būt
nacistu pusmilitāras organizācijas biedram nekā lojālam republikānim. Šo iespaidu manāmi
pastiprināja veids, kā nacisti izmantoja savus politiskos noziegumus. ViĦi vienmēr publiski atzinās
izdarītajā, taču nekad neatvainojās par «zemākā ranga biedru ekscesiem». Tādu atvainošanos
pauda tikai nacistu atbalstītāji, lai radītu iedzīvotājiem iespaidu, ka nacisti stipri atšėiras no citu
partiju «tukšo salmu kūlējiem».
Šāda veida terora līdzība parastam gangsterismam ir pārāk acīm redzama, lai to vēl īpaši
izceltu. Teiktais nenozīmē, ka nacisms ir tas pats, kas gangsterisms, kā dažkārt tiek secināts, bet
tikai norāda uz to, ka nacisti, pašiem šo faktu neatzīstot, mācījušies no amerikāĦu gangsteriem
tikpat daudz, cik viĦu propaganda (pēc vispārēja atzinuma) mācījusies no amerikāĦu
reklāmindustrijas. Daudz specifiskāki par tiešajiem draudiem un noziegumiem pret indivīdiem
totalitārajā propagandā tomēr ir netiešie un aizplīvurotie, kā arī draudīgie mājieni pret visiem,
kuri neĦem vērā totalitārās propagandas mācības, un vēlāk masu slepkavības, nešėirojot pēc
principa «vainīgs» vai «nevainīgs». Komunistiskā propaganda biedēja cilvēkus, ka viĦi nokavēs
vēstures vilcienu, bezcerīgi atpaliks no sava laika un bezjēdzīgi aizvadīs savu dzīvi; savukārt
nacisti draudēja, ka nepaklausīgie dzīvos pret dabas un dzīves mūžīgajiem likumiem un ka
nelabojami un neizskaidrojami pasliktināsies viĦu asinis. Totalitārās propagandas īpašais uzsvars
uz savu apgalvojumu «zinātnisko» raksturu ir salīdzināts ar zināmām reklāmas metodēm, kuras
arī uzrunā masas. Patiešām, reklāmas slejas avīzēs ir pilnas ar šo «zinātniskumu», kā ražotājs ar
faktiem, skaitĜiem un «pētniecības» nodaĜas palīdzību cenšas pierādīt, ka viĦa «ziepes ir
vislabākās pasaulē». 77 Šie tēlainie reklāmdevēju pārspīlējumi slēpj sevi zināmu devu
vardarbības, jo apgalvojumā, ka meitenei, kas šis īpašās ziepes nelieto, visu mūžu būs pūtītes un
viĦa nekad neizies pie vira, jaušams neapvaldīts sapnis par monopolu, sapnis par to, ka vienā
jaukā dienā «vienīgo pretpūtlšu ziepju» ražotājs spēs atĦemt vīrus visām sievietēm, kuras nelieto
viĦa ziepes. Gan komerciālajā publicitātē, gan totalitārajā propagandā zinātne acīm redzami ir
tikai varas surogāts. Totalitāro kustību apsēstība ar «zinātniskiem» pierādījumiem izzūd līdz ar
šo kustību nākšanu pie varas. Nacisti atlaida no darba pat tos zinātniekus, kas piekrita ar viĦiem
sadarboties, bet boĜševiki savu zinātnieku reputāciju izmantoja galīgi nezinātniskiem mērėiem un
padarīja tos par šarlatāniem.
Taču bieži vien pārspīlērā līdzība starp masu reklāmu un masu propagandu ir vienīgā to
kopīgā īpašība. BiznesmeĦi parasti neuzstājas pareău lomā un nepārtraukti nepierāda savu
pareăojumu pareizību. Toralitārās propagandas zinātniskumu raksturo tās gandrīz monopolizētā
pretenzija uz zinātnisko paredzējumu, kas to atšėir no vecmodīgākās apelēšanas pie pagātnes.
Sociālisma un rasisma ideoloăiskā izcelsme visskaidrāk saskarama tad, kad to pārstāvji izliekas,
75
Izglītība [koncentrācijas nometnēs] ir disciplīna, tā nekad nav mācīšana, kas balstās uz ideoloăiju, jo ieslodzītajiem vairākumā gadījumu ir verga dvēsele» (Heinrich
Himmler. Nazi Conspiracy, IV, 616. un sek. lpp.).
76
Eižens Hadamovskis (op. cit.) izceĜas literatūrā par totalitāro propagandu. Netieši Hadamovskis piedāvā Hitlera uzskatu gudru un atklātu pronacistisku interpretāciju
(sk. Mein Kampf. Unexpurgated translation, New York, 1939). - Sk. ari F. A. Six. Die politische Propaganda der NSDAP im Kampf um dieMacht. 1936, 21. un sek.
lpp.
77
Hitlers «Kara propagandas» analīzē (Mein Kampf, I grām.) uzsver propagandas komerciālo aspektu un lieto piemēru par ziepju reklāmu. Tās svarīgums kopumā ir
pārspīlēts, bet viĦa vēlākās idejas par «Propagandu un organizāciju» netika Ħemtas vērā.
63