POLITOLOĂIJA

Volksnutzen, kas nemitīgi svārstījās (jo kas ir noderīgs šodien, var būt bīstams rīt), un nemitīgi
mainīgā komunistiskās partijas līnija Padomju Savienībā gandrīz ik dienu radīja jaunas
koncentrācijas nometĦu iemītnieku kategorijas un bija garantija to eksistencei un nepārtrauktai
cilvēku tiesību pilnīgai iznīcināšanai.
Nākamais svarīgais solis, lai padarītu cilvēku par dzīvu mironi, ir - morāles nogalināšana
viĦā. Un pirmo reizi vēsturē cilvēkam tiek atĦemts pat mocekĜa oreols: «Cik cilvēku šeit tic, ka
protestam vispār ir kāda vēsturiska nozīme? Šī skepticisma radīšana patiešām ir SS meistardarbs,
viĦu lielākais panākums. ViĦi ir sakropĜojuši visu cilvēci. Pār nākotni ir nolaidusies nakts. Kad
vairs nav liecinieku, nevar būt arī liecību. Kaut ko demonstrēt, kad nāve ir neizbēgama, nozīmē
piešėirt nāvei nozīmi. Lai to pierādītu, žestam jāpiešėir sociāla nozīme. Mēs, simtiem tūkstošu,
šeit dzīvojam pilnīgā vientulībā. Tāpēc mēs esam pakĜāvušies, lai kas ari ar mums notiktu.» 290
Nometnes un politisko pretinieku iznīcināšana ir tikai daĜa no organizētās aizmirstības, kas
aptver ne tikai sabiedrības viedokĜa paudējus, tātad runāto un rakstīto vārdu, bet skar arī upuru
ăimenes un draugus. PiemiĦa un sēras ir aizliegtas. Padomju Savienībā sievietes, lai glābtu bērnu
dzīvību, iesniedza šėiršanās prasību tūdaĜ pēc vīra aresta, bet, ja vīrs atgriežās, tika izdzīts no
mājām. 291 Pat savas vēstures drūmākajos laikos Rietumu pasaule it Ĝāvusi uzvarētajam
ienaidniekam tiesības tikt pieminētam — kā pašsaprotamu atzinumu faktam, ka visi esam cilvēki
(un tikai cilvēki). Tāpēc vien, ka Ahilejs ieradās Hektora bērēs, tikai tāpēc, ka pat
visdespotiskākās varas cienīja sakauto ienaidnieku, tikai tāpēc, ka romieši atĜāva kristiešiem
uzrakstīt savas mocekĜu liecības, tikai tāpēc, ka baznīca savus ėecerus saglabājusi cilvēku
piemiĦā. Koncentrācijas nometnes, padarot nāvi anonīmu, ir atĦēmusi nāvei tās nozīmi, proti,
nāve ir cilvēka piepildītas dzīves noliegums. Nāve tikai apliecina faktu, ka viĦš vispār nekad nav
dzīvojis. Šo uzbrukumu cilvēkam kā garīgai būtnei var atvairīt viĦa sirdsapziĦa, sakot, ka labāk
mirt kā upurim, nekā dzīvot kā slepkavību funkcionāram. Totalitārais terors visaugstāk ir
triumfējis, atĦemot morālajam cilvēkam šo individuālismu un padarot sirdsapziĦas lēmumus
nedrošus un apšauba mūs. Ja cilvēkam tiek dota izvēles iespēja - nodot un tādējādi nogalināt
savus draugus vai sūtīt nāvē sievu un bērnus, par kuriem viĦš ir atbildīgs (pat viĦa pašnāvība
neglābs ăimeni), - ko gan viĦam izvēlēties? Nav vairs iespējas izvēlēties starp labo un Ĝauno, var
izvēlēties starp slepkavību un slepkavību. Kā gan morālo dilemmu varēja atrisināt grieėu māte,
kurai nacisti Ĝāva izvēlēties, kuru no trim bērniem nogalināt? 292
Radot apstākĜus, kuros sirdsapziĦa nespēj būt kritērijs un darīt labu kĜūst neiespējami,
totalitārais režīms apzināti padara visus, pat upurus, par savu noziegumu līdzdalībniekiem, un
tādējādi tas patiesi ir kĜuvis totāls. Esesicši savos noziegumos iesaistīja arī koncentrācijas
nometnēs ieslodzītos: kriminal noziedzniekus, politieslodzītos, ebrejus, liekot viĦiem izvēlēties
— sūtīt nāve draugus vai viĦiem svešus cilvēkus, un šī bezcerīgā dilemma padarīja visus tos par
līdzvainīgiem šajās slepkavībās. 293 Tas tika darīts, ne jau tikai lai novērstu naidu no vainīgajiem
(ieslodzītie ienīda kalpo pat vairāk nekā esesiešus), bet ari lai izdzēstu šėirtni starp vajātāju un
vajāto, slepkavu un upuri. 294 Iznīcinot cilvēku kā morālu individualitāti, vienīgais šėērslis, lai
padarītu viĦu par dzīvu mironi, vēl ir viĦa personība, viĦa kā cilvēciskas būtnes vienreizība.
Personību stoiciski var saglabāt, un totalitārā režīmā daudzi cilvēki rod patvērumu tieši šai savā
iekšējā es. Nav šaubu, ka šo personības faktoru, kas ir dabas dots un nepakĜaujas gribai, ir
visgrūtāk iznīcināt, un ari iznīcināts tas drīz vien atdzimst. 295
Ir daudz metožu, kā iznīcināt katra cilvēka vienreizējo personību, tāpēc par visām tām
nerunāsim. Sākums visam ir drausmīgie apstākĜi ceĜa uz koncentrācijas nometnēm, kad puskaili
cilvēki tiek sadzīti un saspiesti lopu vagonos un dienām ilgi vadāti šurp un turp; tam seko
trieciens, ierodoties nometnē, kad tiek noskūti mati un izsniegts ėēmīgais nometnes apăērbs; Un
visbeidzot — neiedomājamās mocības, kas īpaši plānotas, lai cilvēku ilgstoši spīdzinātu, bet
nenogalinātu, vismaz ne tik drīz. Šo metožu mērėis ir manipulēt ar cilvēku, radot viĦam
nebeidzamas ciešanas, lai tādējādi sagrautu personību tikpat nežēlīgi, kā to dara dažas psihiskās
slimības.
Tieši tā visspilgtāk izpaužas šī procesa ārprāts. Mocīšana ir totalitārisma 'policijai un tiesai
raksturīga iezīme: cilvēku spīdzina, lai piespiestu runāt. Mocīšanai ir noteikts mērėis, taču tai ir
Gestapo apgalvoja, ka tas viĦus attur no jūtu izpausmēm». (834., 835. lpp.)
Himlers aizliedza nometnēs jebkādu propagandu, jo «izglītība ietver disciplīnu, nevis ideoloăijā balstītu apmācību». Izd: Organization and Obligation
of the SS and Police, National-politischer Lehrgang der Wehrmacht, 1937. Citēts pēc Nazi Conspiracy, IV, 616. un sek. lpp.
290 Sk.: Albert Camus, Twice a Year, 1947.
293 Op. rit. ir daudzas ieslodzīto sarunas par So tematu.
294 Bettelheim, op. rit., apraksta procesu, kurā gan uzraugi, gan ieslodzītie «pielāgojas» dzīvei nometnēs un baidījās atgriezties pasaulē ārpus tām.
Rusē ir taisnība, apgalvojot, ka «upuri un bendes ir vienādi nelietīgi, jo nometnes visus padara par nelieSu brālību». (588. lpp.)
295 Bettelheim, op. rit., apraksta, ka «jaunatvestajiem gūstekĦiem galvenās rūpes biĜ.i
115