Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
piepulcējas sīkburžuāzijai. Vispirms profesionālā un tāpat arī ekonomiskā nozīmē: partijas dotais<br />
atalgojums, lai cik tas būtu ierobežots, tomēr nozīmē Ĝoti labi pamanāmu plusu, salīdzinot ar viĦa<br />
vidējo izpeĜĦu pirms iestāšanās strādnieku kustības ierēdniecībā; šis atalgojums ir pieskaĦots<br />
sīkburžuāzijas dzīvesveidam. Partijas vai arodbiedrības ierēdĦa dzīves ceĜš vairumā gadījumu<br />
gan nepielīdzina bijušo strādnieku kapitālistam, tomēr paceĜ augstu virs tās šėiras, no kuras viĦš<br />
ir nācis; sociālajās zinātnēs to apzīmē ar trāpīgu terminu «paceltais strādniekeksemplārs». Arī<br />
Kārlis Markss dalīja strādnieku vadoĦus tā, ka vieni pieder «augstām šėirām», bet otri<br />
«strādniekiem», liekot šo otro vārdu pēdiĦās. Tad nu, par spīti viĦa sākotnēji intensīvajiem<br />
kontaktiem ar plašām strādnieku aprindām, viĦā notiek psiholoăiskas pārvērtības, kuras tālu<br />
pārsniedz jau iepriekš iztirzātās vadoĦu metamorfozes. «Strādnieks ar paceltu dzīves standartu»<br />
nav vienmēr apveltīts ar tādu morālo spēku, lai pretotos savas jaunās apkārtnes kārdinājumiem,<br />
bet viĦa sociāli politiskā izglītotība ne visos gadījumos ir pietiekama tam, lai neitralizētu<br />
izmainītā dzīves iekārtojuma ietekmi. Tas taču bija pats Augusts Bēbelis, kurš atkārtoti norādīja<br />
uz briesmām strādnieku šėiras tīrībai un idejiskajai vienotībai no strādniecības vadoĦu puses.<br />
Proletāriskās partijas ierēdĦi ir «cilvēki, kuri tieši tagad redz, kā iet uz augšu viĦu dzīves apstākĜi»<br />
344 . Šis apstāklis, ja to tuvāk aplūko, iegūst tādu sociālās iedarbības nozīmi, kurai,<br />
mūsuprāt, ne intra*, ne ekstra mūros* nav dāvāta tai pienākošās vērība.<br />
Tātad sociāldemokrātija noteiktām algoto strādnieku grupām ir šėiriskās piederības<br />
paaugstināšanas mašīna, ja nu mēs skaidrības labad izmantojam monstrozu, bet vācu valodā<br />
pieĜaujamu vārdu. Šāda paaugstināšana notiek aptuveni proporcionāli birokrātiskā organisma<br />
mašinērijas apjoma un komplicētības pieaugumam. Par šādam organismam uzspiestu uzdevumu<br />
ir kĜuvis deproletarizēt proletariāta sastāvdaĜas, turklāt spējīgākās un gudrākās. Materiālistiskā<br />
vēstures izpratne mums māca, ka tūlīt pēc sociālās un ekonomiskās atsvešināšanās ir jānāk arī<br />
ideoloăiskajai atsvešināšanai. Daži sociālekonomiski «paceltie» bijušie strādnieki tomēr spēj<br />
visu atlikušo mūžu būt ex corde* sociālisti. Šajos gadījumos eksstrādnieki ir tādi paši «ideologi»<br />
kā buržuāziskie pārbēdzēji, kuru mentalitāte neatbilst viĦu ieĦemtajam stāvoklim sabiedrībā.<br />
Savukārt citu eksstrādnieku pār-buržuāziskošanās iet vēja spārniem. Tā, protams, noris jo lēnāk,<br />
jo dziĜāk cilvēka sirdī ir iesakĦojusies sociālistiskā dogma. Sociālistiskās pārliecības pārmantotā<br />
stabilitāte dažkārt spēj neitralizēt sociālo pārvērtību procesu - tad, par spīti izmainītajai dzīves<br />
pozīcijai, bērni un bērnubērni paliek strādnieku partijas cīnītāji. Tomēr loăika un faktu materiāls<br />
mums māca, ka tādi gadījumi būs reti izĦēmumi. Pat ja arī deproletarizētais sociālists pats paliek<br />
par godīgu strādnieku šėiras emancipācijas cīnītāju un ar cieĦu izpilda sociāldemokrātu avīzes<br />
redaktora vai deputāta pienākumus, tad viĦa bērni - un ne jau tikai viĦa meitas - iekĜaujas tajā<br />
šėirā, līdz kurai ir pakāpies viĦu tēvs; viĦi paliks tur ne tikai materiālā nozīmē, bet arī idejiski<br />
kĜūstot neatšėirami no viĦu tagadējās šėiras biedriem. ViĦi, piemēram, precas gandrīz tikai ar<br />
sava tēva tagadējās, nevis iepriekšējās šėiras biedriem. Vienīgais, kas viĦu tēvu vēl saista pie<br />
strādnieku šėiras, ir tēva ticība sociāli politiskajai dogmai, bet bērnos tā saplīst politiskās<br />
vienaldzības skrandās. Ar vienu vārdu sakot, strādniecības bijušie eksemplāri ăimeĦu līmenī<br />
agrāk vai vēlāk uzsūcas buržuāziskajā apkārtnē. Bērni, kuri saĦem buržuju audzināšanu, - viĦi iet<br />
daudz labākās skolās, nekā tas savulaik bija iespējams viĦu tēviem - un pieĦem buržuju<br />
intereses, tikai visretākajās reizēs atceras to, ka par viĦu piederību buržuāzijai viĦiem ir<br />
jāpateicas revolucionārajai, antiburžuāziskajai pagātnei. Lai varētu iespējami sekmīgāk apkarot<br />
buržuāziju, revolucionārā strādniecība izcēla no sava vidus ăimenes, kuru tālākie dzinumi ieaug<br />
buržuāzijā. Tādu pašu novēršanos no tēvu sociālistiskajām idejām mēs redzam to strādnieku<br />
vadoĦu bērnos, kuru tēvi nāca no intelektuālajām aprindām; atšėirība šeit ir tikai tāda, ka vieni<br />
aizmirst, bet otriem ataust gaismā tā šėira, no kuras viĦi ir cēlušies.<br />
Tādējādi strādnieku kustības vēsturē mēs varam vērot to pašu likteĦa ironiju, kuru mēs jau<br />
pamanījām, pētot buržuāzijas pretošanos proletariātam. Buržuāzija nevarēja novērst to, ka daudzi<br />
tās stingrākie, spējīgākie, derīgākie elementi atšėeĜas un ieĦem vadošās vietas pie tās ekonomiski<br />
nāvīgā ienaidnieka, kurš tiek uzbudināts un organizēts pretoties buržuāzijai, taču proletariāts<br />
344 August Bebel auf dem Paneitagzu Dresden 1903. Protokoll. - Berlin, 1903. - S. 230.<br />
208
Change language