POLITOLOĂIJA

Ne jau dzeloĦstieples, bet gan šī prasmīgi radītā nerealitātes sajūta šėir ieslodzītos no dzīvo
pasaules, pieĜaujot jebkuru cietsirdību un padarot cilvēku iznīcināšanu par normālu parādību.
Viss, kas noticis koncentrācijas nometnēs, mums šėiet kā no Ĝaunas perversas fantāzijas pasaules.
Un visgrūtāk ir saprast, ka šī fantāzijas pasaule, kurā var notikt šādi veselam saprātam
neaptverami noziegumi, ir materializējusies un tas viss notiek īstenībā, taču šai īstenībai trūkst
seku un atbildības struktūras, bez kā realitāte mums ir tikai neizprotamu datu kopums. Un
rezultāts ir vieta, kur cilvēki var tikt spīdzināti un nogalināti, un tomēr ne spīdzinātāji, ne
spīdzināmie, bet vēl jo vairāk ārpasaule nespēj aptvert, ka notiekošais ir kas vairāk nekā
cietsirdīga spēle vai absurds murgs. 277
Pēc kara sabiedrotie Vācijā un citur rādīja nometnēs uzĦemtās filmas, un tās skaidri atklāja,
ka reportāža nespēj kliedēt šo nerealitātes un neprāta atmosfēru. Jo parastam skatītājam šīs ainas
ir tikpat neizprotamas kā mistiskas substances attēli no spiritismu seansa. 278 Veselā saprāta
diktētā reakcija uz Buhenvaldes vai Osvencimas šausmām ir: «Kādu noziegumu gan pastrādājuši
šie cilvēki, ja pret viĦiem tā izturas?» Un, kad pēc kara Vācijā un Austrijā saplūda pārmērīgi
daudz cilvēku, trūka pārtikas un radās savstarpējs naids, kāds droši vien nodomāja: «Slikti, ka
ebrejus vairs nesmacē ar gāzi.» Un visur šī neiedarbīgā propaganda lika tikai skeptiski paraustīt
plecus.
Šī patiesības propaganda nespēj pārliecināt vidusmēra cilvēkus, jo ir pārāk briesmīga, bet
īpaši bīstama tā ir tiem, kuri savās slēptākajās domās apzinās, ka paši spētu pastrādāt kaut ko
tādu, un nu rod apstiprinājumu, ka tas ir iespējams. PēkšĦi kĜūst acīm redzams, ka jēdzieni, ko
gadu tūkstošiem cilvēka iztēle ir norobežojusi no reālās pasaules, - elle un šėīstītava, var kĜūt par
īstenību ar vismodernākajām iznīcināšanas metodēm un pastāvēt tepat uz zemes. Šiem cilvēkiem
(un viĦu ir vairāk, nekā varam iedomāties) totalitārisma elle ir tikai pierādījums, ka cilvēka vara
ir lielāka, nekā viĦš uzdrošinās domāt, un ka šis cilvēks var realizēt savas ellišėās fantāzijas, un
zeme tāpēc neatvērsies un viĦu neaprīs un debesis nesagrūs pār viĦa galvu.
Analoăijas, kas atkārtojas daudzās liecībās no mirušo valstības, 279 izsaka vairāk nekā
izmisīgs mēăinājums pasacīt ko tādu, kas cilvēku valodā nav pasakāms. Nekas mūsdienu masas
tā nenošėir no iepriekšējiem gadsimtiem kā pastarajai tiesai zaudēta ticība - sliktie cilvēki ir
zaudējuši bailes no tās, bet labie cilvēki - ticību tai. Taču cilvēki nespēj dzīvot bez šīm bailēm un
ticības, tāpēc tik dedzīgi tic ikvienam - gan tam, kurš sola paradīzi zemes virsū, pēc kā viĦi
ilgojas, gan tam, kurš draud ar elli, no kā viĦi baidās.
Tāpat kā Marksa sludinātā bezšėiru sabiedrība ir līdzīga Dieva valstībai virs zemes, tāpat
koncentrācijas nometnes atgādina viduslaiku gleznās attēloto elli. Taču tradicionālajā izpratnē
elle bija cilvēkiem pieĦemama: jo pastarā tiesa personificēja taisnīgumu, atstājot arī apžēlošanas
iespējamību. Cilvēka saprātam neviens noziegums vai grēks nav samērojams ar mūžīgajām
mocībām ellē. Tā arī rodas apmulsušā veselā saprāta diktētais jautājums: «Kādu drausmīgu
noziegumu gan pastrādājuši šie cilvēki, ja viĦiem tik necilvēcīgi jācieš?». Tā ari radusies apziĦa
par upuru absolūto nevainīgumu - jo neviens cilvēks taču nevar būt pelnījis neko tādu. Tāpēc,
visbeidzot, ir arī groteskā nejaušība koncentrācijas nometĦu upuru izvēlē totalitārā valstī: šāds
«sods», taisnīgi vai netaisnīgi, var tikt uzlikts katram.
Paturot prātā šā vājprāta iecerēto beigu rezultātu - koncentrācijas nometĦu sabiedrību, loăisks
un saprotams kĜūst process, kas sagatavo cilvēku iznīcībai, un metodes, ar kādām viĦu pieradina
pie šādiem apstākĜiem. Līku, vājprātīgo masveida fabricēšanu sagatavo vēsturiski un politiski
izskaidrojamā dzīvo līėu radīšana. To savukārt nosaka apstākĜi, kas politisko krīžu laikā simtiem
tūkstošu cilvēku pēkšĦi un negaidīti padara par bezpavalstniekiem, bezpajumtniekiem,
beztiesīgiem nevēlamajiem, bet miljoniem cilvēku - par ekonomiski liekajiem un sociāli
apgrūtinošajiem bezdarbniekiem. Tas varēja notikt vienīgi tāpēc, ka cilvēka tiesības nekad nav
tikušas filozofiski pamatotas, bet ir tikai formulētas; tās tika vienīgi pasludinātas, nevis politiski
nodrošinātas, un tāpēc tās savā tradicionālajā formā ir zaudējušas jebkādu likuma spēku.
Pirmais un galvenais solis ceĜā uz totalitāro kundzību ir - cilvēka, ka juridiskas personas
iznīcināšana. To panāca, no vienas puses, izslēdzot noteiktas cilvēku kategorijas ārpus likuma un
tajā pašā laikā ar pilsoĦtiesību atĦemšanu piespiežot pārējo netotalitāro pasauli atzīt šo
277 Bettelheim, op. cit., norāda, ka nometĦu sargi izjutuši tādu pašu nerealitātes atmosfēru kā ieslodzītie.
278 Ir svarīgi zināt, ka visas šīs filmas un fotogrāfijas no koncentrācijas nometnēm ir zināmā mērā maldinošas, jo parāda šīs koncentrācijas nometnes
pēdējā stadijā, kad tajās iegāja sabiedroto karaspēks. Vācijā nepastāvēja tiešas nāves nometnes, un šai laikā iznīcināšanas iekārtas jau bija demontētas.
Taču dzīvie skeleti, kas sabiedrotajos izraisīja vislielāko sašutumu un filmu skatītājos - vislielākās šausmas, nebūt nebija raksturīgi Vācijas koncen
trācijas nometnēm, jo tajās cilvēki tika nogalināti, nosmacējot ar gāzi, nevis nomērdējot badā. Šādi apstākĜi koncentrācijas nometnēs bija radušies tikai
kara pēdējos mēnešos, kad Himlers pavēlēja evakuēt koncentrācijas nometnes no Austrumiem, un līdz ar to Vācijas koncentrācijas nometnes bija
pārpildītas un tām vairs netika regulāri piegādāta pārtika.
112