POLITOLOĂIJA

aparātu, un ikvienam no tiem ir sava neatkarīga ekonomikas nodaĜa, politiskā nodaĜa, izglītības
un kultūras ministrija, militārā nodaĜa utt.201
Krievijā partijas birokrātijas šėietamā vara pretēji slepenpolicijas patiesajai varai atbilst
nacistiskajā Vācijā pazīstamajai partijas un valsts sākotnējai dublēšanai, un to daudzkāršošanās
top acīm redzama vienīgi pašā slepenpolicijā ar tās ārkārtīgi sarežăīto, plaši sazaroto aăentu
tīklu, kur vienai nodaĜai vienmēr uzticēts pārraudzīt un izspiegot citu. Ikvienā Padomju Savienības
uzĦēmumā ir īpaša slepenpolicijas daĜa, kura vienlīdz izspiego kā partijas biedrus, tā
parasto personālu. Līdztekus šai daĜai pastāv vēl viena pašas partijas specdaĜa, kura arī novēro
visus, NKVD aăentus ieskaitot, un kuras locekĜi konkurējošai organizācijai nav zināmi. Pie šīm
divām izspiegošanas organizācijām vēl jāpieskaita fabriku arodbiedrības, kurām jāraugās, lai
strādnieki izpildītu viĦiem noteiktās normas. Tomēr daudz svarīgāka par minētajiem aparātiem ir
NKVD «īpašā nodaĜa», kura pārstāv «NKVD pašā NKVD», t.i., slepenpoliciju
slepenpolicijā.202 Visi šo konkurējošo spēku ziĦojumi galu galā nonāk Maskavas
centrālkomitejā un politbirojā. Tur tiek nolemts, kuri no ziĦojumiem ir izšėirošie un kurām
policijas struktūrvienībām uzticēt attiecīgo policijas pasākumu īstenošanu. Neviens valsts
vidusmēra iedzīvotājs, tāpat kā neviena policijas pārvalde, protams, nezina, kāds lēmums tiks
pieĦemts; šodien tā var būt NKVD īpašā nodaĜa, rīt - partijas aăentu tīkls; dienu vēlāk tās var būt
vietējās komitejas vai kāda no reăionālajām organizācijām. Starp visām šīm nodaĜām nepastāv
nekāda juridiski noteikta varas vai tiesību hierarhija; droši zināms ir tikai tas, ka viena no šīm
nodaĜām ir izraudzīta, lai realizētu «vadības gribu».
Ir viens vienīgs likums, par kuru totalitārā valstī pārliecināts var būt ikkatrs, proti, jo
redzamāka ir kāda valsts iestāde, jo mazāk varas tai pieder, un, jo mazāk zināms par kādas
institūcijas esamību, jo tā galu galā ir varenāka. SaskaĦā ar šo likumu padomēm, kuras rakstītā
konstitūcijā atzītas par visaugstāko valsts varas orgānu, pieder mazāk varas nekā boĜševiku partijai;
savukārt boĜševiku partijai, kura atklāti vervē savus biedrus un ir atzīta par valdošo šėiru,
pieder mazāk varas nekā slepenpolicijai. īstas varas sākums ir tur, kur sākas slepenība. Šajā ziĦā
nacistu un boĜševiku valsts bija Ĝoti līdzīgas; to atšėirība izpaudās galvenokārt Himlera
slepenpolicijas dienestu monopolizācijā un centralizācijā un acīm redzami savstarpēji nesaistītu
policijas darbību labirintā Krievijā.
Ja totalitāru valsti aplūkojam vienīgi kā varas instrumentu un atstājam malā administratīvās
efektivitātes, rūpniecības jaudas un ekonomikas ražīguma jautājumus, izrādās, ka tās
bezveidīgums ir ideāli piemērots instruments tā sauktā VadoĦa principa īstenošanai. Pastāvīga
konkurence starp institūcijām, kuru funkcijas ne tikai saskan, bet kurām doti arī identiski
uzdevumi,203 gandrīz nedod iespēju darboties ne opozīcijai, ne sabotāžai; ātra uzsvara maiĦa,
kas vienu institūciju nobīda ēnā un citai piešėir varu, spēj atrisināt visas problēmas, nevienam
pat neapjaušot ne pārmaiĦas, ne faktu, ka pastāvējusi opozīcija; sistēmas papildu priekšrocība ir
tā, ka pret stāvošā institūcija, iespējams, nekad neuzzina par savu sakāvi, jo tā vai nu vispār
netiek atcelta (kā nacistiskā režīma gadījumā), vai arī tiek likvidēta daudz vēlāk bez jebkādas
redzamas saistības ar konkrēto jautājumu. Jo vieglāk tas izdarāms tāpēc, ka neviens (izĦēmums ir
tikai nedaudzi, kam noslēpums uzticēts) attiecības starp varas institūcijām precīzi nepārzina.
Tikai laiku pa laikam netotalitārā pasaule nejauši pamana šos apstākĜus, kad, piemēram, augsta
amatpersona ārzemēs atzīstas, ka viĦa tiešais priekšnieks bijis kāds neievērojams ierēdnis
vēstniecībā. Atskatoties pagātnē, bieži ir iespējams noteikt, kāpēc kāds pēkšĦi zaudējis varu vai,
drīzāk - ka tas vispār noticis. Piemēram, šodien nav grūti saprast, kāpēc kara sākumā tādi cilvēki
kā Alfrēds Rozenbergs un Hanss Franks tika pārcelti valsts amatos un tādējādi izslēgti no patiesā
varas centra, proti, no fīreram tuvākajām aprindām.204 Svarīgi ir tas, ka viĦi ne tikai nezināja šo
gājienu iemeslus, bet, domājams, viĦiem pat neradās aizdomas, ka tādi nepārprotami godājami
amati kā Polijas ăenerālgubernatora vai visu Austrumu teritoriju reihsministra postenis nozīmē
nevis viĦu nacionālsociālistu karjeras augstāko punktu, bet gan tās beigas.
VadoĦa princips totalitārās valstis hierarhiju neveido vairāk kā totalitārā kustībā; vara netiek
novirzīta no augšas cauri visiem starpslāĦiem līdz politiskās struktūras apakšai, kā tas notiek
201 F. Beck and W. Godin, Russian Purge and the Extraction of Confession. 1951, 153.1pp.
Ibid., 159. un sek. 1pp. Pēc citiem ziĦojumiem, ir dažādi Padomju policijas aparāta pārsteidzošas daudzkāršošanās piemēri, galvenokārt vietējās un reăionālās NKVD
apvienības, kuras darbojas neatkarīgi cita no citas un kurām ir līdzinieces vietējā un reăionālajā partijas aăentu tīklā. Par Krievijas apstākĜiem mēs, dabiski, zinām
daudz mazāk nekā par nacistiskās Vācijas apstākĜiem, it īpaši attiecībā uz organizatoriskiem sīkumiem.
203 Pēc kāda bijušā darbinieka liecības {Nazi Conspiracy, VI, 461), «Himleram bijis raksturīgi dot vienu uzdevumu diviem dažādiem cilvēkiem».
204 Iepriekšminētajā uzrunā (sk. 29. zemsvitras piezīmi) Hanss Franks pauda, ka viĦš kādā bridi gribējis stabilizēt kustību, un viĦa kā Polijas ăenerālgubernatora
daudzās sūdzības liecina par galēju izpratnes trūkumu attiecībā uz nacistu politikas tīši antiutilitā-rajām tendencēm. ViĦš nesaprot, kāpēc pakĜautās tautas tiek nevis
izmantotas, bet gan iznicinātas. Rozenbergs Hitlera acīs bija neuzticams rasistiskā ziĦā, tāpēc ka viĦš iekarotajās Austrumu teritorijās domāja izveidot satelītvalstis un
nesaprata, ka Hitlera demogrāfiskās politikas mērėis ir iedzīvotāju iznīcināšana šajās teritorijās.
92