POLITOLOĂIJA

Iepriekšējās nodaĜās mēs atkārtoti uzsvērām, ka ne vien absolūtās varas līdzekĜi ir daudz
radikālāki, bet ari totalitārisms pats būtiski atšėiras no citiem mums zināmajiem politiskas
apspiešanas veidiem - despotisma, tirānijas un diktatūras. Lai kur totalitārisms nācis pie varas,
tas radījis pilnīgi jaunas politiskas institūcijas un attiecīgajā valsti sagrāvis visas sabiedriskās,
tiesiskās un politiskās tradīcijas. Neatkarīgi no nacionālās tradīcijas īpatnībām vai ideoloăijas
specifiskā garīgā pamata totalitārā vara vienmēr šėiras pārvērtusi par masām, daudzpartiju
sistēmu aizstājusi nevis ar vien-partijas diktatūru, bet ar masu kustību, varas centru pārbīdījusi no
armijas uz policiju un iedibinājusi ārpolitikas kursu, kas atklāti virzīts uz pasaules kundzību.
Tagadējās totalitārās valdības ir izveidojušās no vienpartijas sistēmām; ikreiz, kad tās kĜūst īsti
totalitāras, tās sāk rīkoties pēc tādas vērtību sistēmas, kas tik Ĝoti atšėiras no visām citām, ka
neviena no mūsu ierastajām tiesiskajām, morāles vai veselā saprāta kategorijām vairs neĜauj
mums ne būt ar šādām valdībām saskaĦā, ne vērtēt tās, ne ari paredzēt to turpmāko darbību.
Ja ir tiesa, ka totalitārisma elementus var atrast, izdarot atkāpi vēsturē un analizējot politiskās
sekas tam, ko parasti saucam par mūsu gadsimta krīzi, rodas neizbēgams secinājums, ka šī krīze
nav tikai ārējs drauds, Vācijas vai Krievijas agresīvas ārpolitikas rezultāts, un ka tā neizzudīs līdz
ar StaĜina nāvi, tāpat kā tā neizzuda līdz ar nacistiskās Vācijas krišanu. Iespējams pat, ka
mūslaiku īstie samezglojumi iegūs savu autentisko formu - tai nav obligāti jābūt visnežēlīgākajai
- tikai tad, kad totalitārisms būs aizgājis pagātnē.
Šādās pārdomās rodas jautājums, vai totalitārā vara, kas izveidojusies šajā krīzē un ir tās
skaidrākais un vienīgais nepārprotamais simptoms, ir tikai pagaidu veidojums, kas aizgūst
apspiešanas metodes, organizācijas veidu un vardarbības līdzekĜus no labi pazīstamā tirānijas,
despotisma un diktatūru politiskā arsenāla un kam par savu eksistenci jāpateicas nožēlojamai un,
iespējams, nejaušai neveiksmei, ko cietuši tradicionālie politiskie spēki -liberālie vai
konservatīvie, nacionālie vai sociālistiskie, republikāniskie vai monarhistiskie, autoritārie vai
demokrātiskie. Vai arī, gluži pretēji, pastāv kaut kas tāds kā totalitārās pārvaldes iedaba un tai ir
pašai sava būtība, un to var salīdzināt un definēt tāpat kā citas pārvaldes formas, ko Rietumu
doma pazinusi kopš antīkās filozofijas laikiem. Ja tas ir tiesa, tad pilnīgi jaunajām bezprecedenta
totalitārās iekārtas formām un darbības virzieniem jābalstās uz kādu no nedaudzajiem
pamatpieredzes veidiem, ko cilvēki iegūst, dzīvojot kopā un nodarbojoties ar sabiedriskām
lietām. Ja ir šāda pamatpieredze, kas savu politisko izpausmi rod totalitārā kundzībā, tad - tāpēc,
ka totalitārisms ir jauna pārvaldes forma - tās rīcībā jābūt tādai pieredzei, kura kaut kāda iemesla
pēc nekad agrāk nav bijusi valsts pamats un kuras vispārējā noskaĦa, lai cik tā šėistu pazīstama,
nekad agrāk nav ieviesusies un noteikusi sabiedriskās dzīves principus.
Ja aplūkojam šo pieĦēmumu no ideju vēstures viedokĜa, tas šėiet tikpat kā neiespējams. Jo
sabiedrības pārvaldes veidu ir bijis Ĝoti maz, tie atklāti Ĝoti sen, jau grieėu domātāju klasificēti un
pierādījuši ārkārtēju ilgtspēju. Ja izmantojam šīs atziĦas, kuru būtība, neraugoties uz daudzajām
variācijām, nav mainījusies divarpus tūkstošos gadu, kas šėir Platonu no Kanta, mēs uzreiz
tiecamies izskaidrot totalitārismu kā mūsdienīgu tirānijas paveidu, t.i., kā nelikumīgu valdību,
kurā vara nonākusi viena cilvēka rokās. No vienas puses, patvaĜīga, likumu neierobežota vara,
kas kalpo vadoĦa interesēm un ir pretrunā ar pakĜauto interesēm, no otras puses, bailes kā rīcības
princips, proti, vadoĦa bailes no tautas un tautas bailes no vadoĦa, - tās ir bijušas tirānijas
pamatiezīmes visā mūsu tradīcijas vēsturē.
Lai neteiktu, ka totalitārai pārvaldei nav precedenta, mēs varētu sacīt, ka tā ir iznīcinājusi
pašu atšėirību, uz kuru politiskajā filozofijā balstījušās visas pārvaldes būtības definīcijas, proti,
atšėirību starp likumīgu un nelikumīgu valdību, starp uzurpētu un leăitīmu varu. Neviens nav
apšaubījis to, ka likumīga valdība un leăitīma vara un nelikumība un patvaĜa ir nešėirami
jēdzieni. Tomēr totalitārs režīms ir pilnīgi atšėirīgs pārvaldes veids. Tas gan ignorē visus valsts
izdotos likumus, pat tādus, ko pats pieĦēmis (kā spilgtāko piemēru šeit var minēt PSRS 1936.
gada konstitūciju) vai nav pūlējies atcelt (piemēram, nacisti neatcēla Veimāras konstitūciju), taču
darbojas, nevis ignorējot likumus vai pamatojoties uz patvaĜu, bet gan apgalvojot, ka stingri un
nepārprotami ievēro dabiskās vai vēsturiskās tiesības, kas vienmēr uzskatītas par visu valsts
varas pieĦemto likumu izcelsmes pamatu.
Tādas ir totalitārās varas baisās, tomēr šėietami neapstrīdamās pretenzijas - tā ne tikai neesot
«nelikumīga», bet arī balstoties uz tiesību avotiem, no kuriem visi parastie likumi guvuši savu
galīgo leăitimitāti; tā ne tikai neesot patvaĜīga, bet gan vairāk nekā jebkura līdzšinējā vara
pakĜaujoties šiem pārcilvēciskajiem spēkiem; tā ne tikai nekalpojot viena cilvēka interesēm, bet
gan esot gatava upurēt ikviena svarīgākās ikdienas dzīves vajadzības, lai realizētu to, ko uzskata
119