POLITOLOĂIJA

Taču vispirms atbrīvosim to no vienas visnotaĜ triviālas falsifikācijas. Proti, ētika iesākumā var
uzstāties tikumiski Ĝoti fatālā lomā. Minēsim piemērus. Reti kad jūs atradīsiet vīrieti, kurš,
novēršot mīlestību no kādas sievietes un pievēršot to citai, neizjūt vajadzību to pats sev leăitimēt,
sakot: viĦa nebija manas mīlestības vērta, viĦa lika man vilties - vai minot līdzīgus šāda veida
«pamatojumus». NebruĦnieciskums sacer sev «leăitimitāti» vienkāršai situācijai: viĦš vairs to
nemīl, bet sievietei tas jāiztur, dziĜi nebruĦnieciski sacerētā «leăitimitāte» viĦam Ĝauj pretendēt
uz kaut kādām tiesībām un uzveltajai nelaimei vēl pievienot netaisnību. Gluži tāpat rīkojas
sekmīgs erotiskais konkurents: pretiniekam jābūt pavisam niecīgam, citādi viĦš nebūtu zaudējis.
Pats par sevi saprotams, ka gluži tāpat notiek pēc uzvarēta kara, kad uzvarētājs necienīgā
ietiepībā izvirza pretenziju: es uzvarēju, jo man bija taisnība. Ja kāds kara briesmu iespaidā
dvēseliski sabrūk, bet tagad, tā vietā, lai vienkārši pateiktu, ka to bijis pārāk daudz, izjūt
vajadzību leăitimēt savu nogurumu no kara, substituējot savu izjūtu: es to nevarēju izturēt tāpēc,
ka bija jācīnās par tikumiski sliktu lietu. Gluži tāpat ir ar karā uzvarētajiem. Tā vietā, lai pēc
vecu sievu parauga pēc kara meklētu «vainīgos» - tur, kur pati sabiedrības struktūra radījusi
karu, vajadzētu vīrišėīgi un skarbi pateikt ienaidniekam: «Mēs zaudējām karu - jūs tajā uzvarējāt.
Tas nu ir pabeigts, tagad parunāsim par to, kādi secinājumi jāizdara atbilstīgi lietišėajām
interesēm, kas bija šajā spēlē, un - pats galvenais — Ħemot vērā atbildību nākotnes priekšā, kas
pirmām kārtām nospiež uzvarētāju.» Viss pārējais ir necienīgi, tas atriebjas. Nācija piedod
interešu aizskaršanu, bet ne sava goda aizskaršanu un vismazāk jau garīdznieciskā ietiepībā
īstenotu aizskaršanu. Ikviens jauns dokuments, kas pēc gadu desmitiem ierauga dienas gaismu,
Ĝauj necienīgam vaimanātajam no jauna atdzīvināt ienaidu un dusmas tā vietā, lai vismaz
tikumiski pēc kara beigām tas tiktu apbērēts. Tas ir iespējams, pateicoties vienīgi lietišėumam un
bruĦnieciskumam, bet pirmām kārtām - pateicoties cieĦai. Bet nekad ne, pateicoties «ētikai», kas
patiesībā apzīmē abu pušu necieĦu. Tā vietā, lai rūpētos par to, kas attiecas uz politiėiem, - par
nākotni un atbildību tās priekšā, «ētika» nodarbojas ar politiski steriliem -jo tie ir neizšėirami -
jautājumiem par vainu pagātnē. Rīkoties tā ir politiskā vaina, ja vien tāda vispār pastāv. Turklāt
šādi netiek pamanīta visas problēmas nenovēršamā falsifikācija ar visnotaĜ materiālām
interesēm: uzvarētāja intereses gūt pēc iespējas lielāku - morālo un materiālo - guvumu, uzvarēto
cerības ar vainas atzīšanu ietirgot sev priekšrocības; ja ir kaut kas «nelietīgs», tad tieši tas, un tās
ir sekas, ja «ētika» tiek izmantota kā «sava taisnīguma» līdzeklis.
Bet kādas tad ir patiesās attiecības starp ētiku un politiku? Vai tad tām, kā dažkārt mēdz sacīt,
nav nekā kopēja? Vai arī pareizi ir tieši pretējais, proti, ka «viena un tā pati» ētika ir nozīmīga
politiskai darbībai gluži tāpat kā jebkurai citai darbībai? Reizēm ir pausts uzskats, ka abi šie
apgalvojumi paredz savstarpēji izslēdzošu alternatīvu: pareizs ir vai nu viens, vai otrs. Bet vai
tiešām ir tā, ka kaut viena pasaules ētika varējusi izvirzīt saturiski vienādus baušĜus erotiskām un
tirdznieciskām, ăimeniskām un dienesta attiecībām, attiecībām ar sievu, dārzeĦu pārdevēju, dēlu,
konkurentiem, draugu, apsūdzēto? Vai tiešām ētiskajām prasībām pret politiku vajadzētu būt tik
vienaldzīgām, ka tā operē ar tik Ĝoti specifisku līdzekli kā vara, aiz kuras stāv vardarbībai Vai
mēs neredzam, ka boĜševisma un «Spartaka» 39 ideologi izraisa tādu pašu rezultātu kā jebkurš
militārs diktators, jo izmanto tieši šo politikas līdzekli? Ar ko citu, ja ne ar valdoĦu personu un to
diletantismu, atšėiras strādnieku un karavīru padomju kundzība no jebkura vecā režīma valdoĦa?
Ar ko atšėiras iedomātās jaunās ētikas pārstāvju lielākās daĜas polemika pret viĦu kritizētajiem
pretiniekiem no jebkuru citu demagogu polemikas? Ar cēlajiem nodomiem! - tiek atbildēts. Labi.
Taču tas, par ko tiek runāts, ir līdzeklis, un uz savu galīgo nodomu cēlumu subjektīvi tikpat
pārliecināti pretendē arī uzbrūkošie pretinieki. «Kas zobenu tver, no zobena krīt», un cīĦa it visur
ir cīĦa. Tātad Kalna sprediėa ētika? Ar Kalna sprediėi - tiek domāta evaĦăēlija absolūtā ētika - ir
daudz nopietnāka lieta, nekā iedomājas tie, kas labprāt citē šos baušĜus. Ar to nav joki. Uz to
attiecas tas, kas teikts par zinātnes kauzalitāti: tas nav fiakrs, ko var jebkuru mīĜu brīdi apturēt,
lai pēc paša ieskatiem iekāptu tajā un izkāptu.
Viss vai nekas, tieši tāda ir jēga, bet kaut kam citam jākĜūst par trivialitāti. Lūk, piemēram,
bagāts jauneklis «aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas». EvaĦăēlija bauslis ir absolūts un
viennozīmīgs: atdod visu, kas tev ir, - visu, pilnīgi visu. Politiėis teiks: tā ir sociāli bezjēdzīga
150